Dace Balode

Decembra vidū nāca klajā grāmata Čekas ģenerāļa piezīmes, ko sarakstījis pēdējais Latvijas PSR VDK priekšsēdētājs Edmunds Johansons. Gan pati grāmata, gan saruna ar tās autoru raisa nopietnas pārdomas par to, kāpēc savulaik čeka varēja būt tik visvarena un cik bīstamas ir bailes un kolaboracionisms.
Johansons nav nekāds Gordijevskis* — nav uzrakstījis neko tādu, lai tagad vajadzētu mukt uz ārzemēm un slēpties. Nē, viņš mierīgi turpina iet uz tagadējo darba vietu kaut kur Vecmīlgrāvī vai Mangaļsalā — “kādā komercstruktūrā”, kā pats lūdz rakstīt, lai gan pagātne viņu tomēr nav pametusi. Pagātne nekad nevienu nepamet.
To, starp citu, atzīst arī pats bijušais čekas priekšnieks, tomēr sarunā labprātāk lieto citu apzīmējumu. “Tas paliks vēsturei…” viņš nosaka, kad spriežam — vajag vai nevajag cilvēkiem visu zināt par čeku un par to, kas rakstīts tās arhīvos. Ar “palikšanu vēsturei” šajā gadījumā Johansons domā to, ka daudzas viņam un viņa iestādes darbiniekiem zināmas lietas tā arī nekad nenāks gaismā. Lai arī čeka ir viena no visu laiku biedējošākajām iestādēm, kas jebkad pastāvējusi, un par to galvenokārt jāpateicas tās politiskajai virsvadībai — PSKP — , kas ļāva vai lika tai izaugt par monstru, tā tomēr ir specdienests, kas tik viegli savus noslēpumus nedāļā — ne pēc desmit, ne pēc daudziem desmitiem gadu.
Zvaigznes krīt un dziest…
Laiks tomēr dara savu. Johansona grāmatas prezentācijā (lietot apzīmējumu “atvēršanas svētki” īsti piemēroti nešķiet) viņš pats saka: “Kamēr psiholoģiski nebiju gatavs, nevarēju šo grāmatu uzrakstīt. Tagad, pēc vairākiem gadiem, sapratu, ka ir pienācis laiks. Arī sabiedrība nu ir krietni mierīgāka, un mana grāmata neizraisīs lielu viļņošanos.”

Var, protams, apšaubīt viņa teikto un secināt, ka grāmata iznāk tieši tad, kad nu jau gandrīz nenovēršami tuvojas maisu atvēršanas brīdis, var teikt, ka tā tiešām ir diezgan virspusēja, ko nesen presē Johansonam pārmeta Sandra Kalniete (Diena, 10.01.2007.), un arī cilvēku vai notikumu interpretācija ir jāpieņem ar atrunu, ka katrs savos memuāros vispirms nodarbojas ar pozitīva paštēla “zīmēšanu”. Taču grāmatas nobeigumā tomēr publicēti daži dokumenti, kurus pat tādi profesionāļi kā Rita Aksenoka — kādreiz prokurore, tagad Apžēlošanas dienesta vadītāja Valsts prezidenta kancelejā — sakās lasījusi ar interesi. Dažus dokumentus Johansons līdz ar grāmatas uzrakstīšanu tagad atdevis arī Barikāžu muzejam (ieskaitot čekas aģenta kartīti, kādu Nedēļas rīcībā cits bijušais VDK darbinieks gan nodeva jau pirms vairākiem mēnešiem).
Čekas ģenerāļa piezīmes spēj modināt arī nelielu smaidu un atsauc atmiņā baņķiera Valērija Kargina grāmatu Nauda un cilvēki. No tās gandrīz vai spiesta lieta bija izdarīt secinājumu, ka Parex un Kargins bijuši tie, kas savulaik nosargāja Latvijas latu. Bijušais čekas priekšnieks tik bieži piesauc savu uzticību likumam un vēlmi nepieļaut asinsizliešanu, ka gribot negribas jāsaka: Johansons laikam nosargāja Latvijā mieru. Bet var jau būt, ka daļēji arī nosargāja vai zināma apstākļu sakritība viņam to ļāva izdarīt. Kurš gan tagad pēc gadiem to pateiks?
Interesanti, ka grāmatas prezentācijā iznāk iepazīties ar kādu bijušo žurnālisti, tagad uzņēmēju, kuras vecāki — nacionāli noskaņoti cilvēki — kopš saviem jaunības laikiem pazinuši Johansonu. Nejauši satikušies laivu braucienā un iedraudzējušies. Viņi no vēlākā čekista nav novērsušies un vēl šodien uzskata, ka Johansons spējis sevī saglabāt gan cilvēciskumu, gan pat zināmu latviskumu. Vēlāk, sarunājoties ar Edmundu Johansonu, viņš, neminot vārdus, piesauc kādus savus nacionāli noskaņotus draugus, kuri viņu nav aizmirsuši pat tad, kad viņam diezgan reāli draudējis arests. Nu, ko — informācija sakrīt. Tādi draugi — tas jau ir maziņš alibi.
Grāmatas iznākšana toties nepavisam nebija svētki kādam citam senam Johansona “draugam” — kādreizējam līdzgaitniekam, vēlāk tautas mīlulim un labās frizūras īpašniekam Anatolijam Gorbunovam. “Piezīmēs” ne reizi vien minēts viņa vārds un skaidri jūtama Johansona ne visai glaimojošā attieksme pret vienu no saviem bijušajiem bosiem. Arī vienā no prezentācijā lasītajiem fragmentiem izskanēja tieši Gorbunova vārds: kā viņš 1991. gada 21. janvārī, sēdēdams viesnīcā Rīdzene, izdzirdējis šaušanu pie Iekšlietu ministrijas un, nevarēdams saprast, kas īsti notiek, slepus pat no sava miesassarga, diebis cauri parkam uz stūra māju — viņaprāt, vienīgo drošo vietu.
Kad sakarā ar grāmatas laišanu klajā tika dots vārds sveicējiem, viens no pirmajiem priekšā iznāca tieši prezentācijā klātesošais Gorbunovs un reizē ar pasājiem apsveikuma vārdiem ātri steidza atstāstīt savu notikuma versiju: Johansona kungs šo to vairs kārtīgi neatceroties, čekā viņš esot iegājis vienkārši pa ceļam uz mājām. Vēl indīgāk noskanēja Gorbunova replika, ko viņš pamanījās izteikt grāmatas autoram brīdī, kad bija izstāvējis rindu pēc autogrāfa: Johansonam laikam nu esot pienākusi zvaigžņu stunda. Jā, bet zvaigznes krīt un dziest, Gorbunova kungs…
Maisiem ir divi gali
Kad dažas dienas pēc grāmatas prezentācijas tiekamies ar Edmundu Johansonu, sarunas laikā nevar nepamanīt bijušā čekas ģenerāļa interesi par mazo pelēko nieciņu uz galda — žurnālistes līdzpaņemto diktofonu. Viņa skats pie tā kavējas ne reizi vien, un kādā brīdī pat ienāk prātā doma: vai viņš zina, ka tagad ir digitālie diktofoni? Taču tieši tajā brīdī ierunājamies par maisiem. Nepārsteidz, ka Johansons ir visai skeptisks par to atvēršanu, jo arī viņš zina maģiskos skaitļus — no 40 tūkstošiem aģentu kartīšu palikuši tikai četri tūkstoši. Lai gan grāmatas prezentācijā tādā kā improvizētā preses konferencē diezgan skaļi uzstājās kādreizējais deputāts Silārs un iebilda pret to, ka maisu saturs ir bezvērtīgs, jo eksistē taču žurnāli un vairāki dokumenti, pēc kuriem varētu atšifrēt aģentu īstos vārdus, Johansons par to tikai smejas. “Es negribēju sevišķi saasināt situāciju. Tur teica: maisi bija aizzīmogoti. Bet maisam jau ir divi gali.” Vēl vairāk liek apdomāties viņa piezīme par to, ka “mēs taču bijām speciālisti. Ja jau varējām apskatīt diplomāta pasi, kas bija noslēpta aiz septiņiem zīmogiem… Neviens, protams, neatzīsies, tas aizies vēsturē… Bet es pats zinu daudzus cilvēkus pēc sejām, ka viņi bija… Neatceros, kurā brīdī, bet tā kartīte ir pazudusi. Un tas cilvēks šodien ir tīrs un mierīgs…” Nu, ko, var tikai secināt, ka čekas asu talants bijis noderīgs vēl ilgi pēc 1991. gada, un pieprasījums pēc šā talanta izmantojuma bijis krietni liels.
Johansons arī uzskata, ka šodien cilvēki daudz labāk zina savas tiesības un nevienu vairs nevar šantažēt ar draudiem vai faktu, ka tiks publiski pateikts: “viņš bija aģents”. To var apstrīdēt tiesā, un sadarbību pierādīt būs gandrīz neiespējami. Pat ja atradīsies kāds, kurš liecinās, tad arī viena mutiska liecība vainu vēl nepierāda. Tas faktiski nozīmē nonsensu jebkurā gadījumā — atveram vai neatveram maisus.
Johansons ir lietas kursā arī par to, ka tieši šobrīd ierosināta lieta par kāda biznesmeņa—miljonāra un vienas partijas sponsora kādreizējo sadarbību ar “orgāniem”. Ja to izdotos pierādīt, kāda cita partija — saukta arī par biznesa partiju — priecīgi berzētu rokas. Taču pierādīt neizdosies, domā kādreizējais “orgānu” profesionālis, “jo šis cilvēks tiesāsies, un tiesa sadarbību nevarēs pierādīt”.
Par daudz vērtīgākiem dokumentiem bijušais čekas priekšnieks uzskata krimināllietas, kas joprojām atrodas Latvijas arhīvos, lai gan tas prasītu titānisku darbu, ko diez vai kāds gribēšot darīt. Jāatgādina, ka kopš “atkušņa” laika Padomju Savienībā politiskas lietas tika ierosinātas ārkārtīgi reti un jebkuru pretdarbību padomju varai parasti pārvērta “kriminālā”. Krimināllietās (interese varētu būt par aptuveni 10 000 lietu) varot papētīt, kas bijuši liecinieki, ko viņi teikuši u.tml., tādējādi atšķetināt vienas vai otras personas patieso lomu lietas ierosināšanā un izmeklēšanā. Rita Aksenoka, lūgta komentēt šo viedokli, apliecina, ka krimināllietās tiešām var daudz kam izsekot un daudz ko no tām izprast, taču viņa uzskata, ka to spēj izdarīt vien pats kādreiz apsūdzētais. Tikai viņš spēj saskatīt, kur sakrīt kopā mozaīkas gabaliņi, un tad, lietā minēto uzvārdu salīdzinot ar aģenta īsto uzvārdu, var droši secināt, kurš bijis stučītājs. Cilvēkiem no malas, pat prokuroriem, pēc Aksenokas domām, tas neizdotos.
Vakar — bailes no kolaboracionisma, šodien — korumpētība?
Čekas ģenerāļa piezīmēs var atrast saistošu informāciju par čekas struktūru, tiešākas vai netiešākas norādes par attiecībām, kādas valdījušas starp pašiem čekistiem, starp VDK un Komunistisko partiju, starp VDK Latvijā un lielo čeku Maskavā. Zināms pārsteigums ir grāmatā minētais VDK darbinieku skaits Latvijā — nebija tomēr licies, ka “štats” ir tik liels —, bet visus jau patiesībā interesē aģenti vai konkrētāk — stukači (pat ar romantisma oreolu apvītie izlūki nespēj radīt tādu interesi).
Tas, ka grāmatā nebūs viskārotākās sensācijas — konkrētu vārdu —, jau tāpat bija skaidrs, taču ne reizi vien gribot negribot raisās jautājums par ziņotāju skaitu jeb proporciju mūsu tautā. Ir dzirdēti diezgan šokējoši skaitļi bijušajā Vācijas Demokrātiskajā Republikā, tāpat Čehoslovākijā, bet kā bija pie mums? Johansons uz šo jautājumu atbild ļoti izvairīgi, spriedelējot, ka aģentu sadarbības laiks bijis ļoti dažāds — viens to darījis gadiem ilgi, cits — dažas reizes un īsu brīdi. Bet tomēr? “Nu varu teikt, ka skaits nebija mazs…”
Johansons arī labi saprot, ka daudziem čeka riebjas. Paniskās vai pat paranoiskās bailes viņš skaidro ar čekas darbību Staļina laikā. Visticamāk gan, ka viņš nekad nav iedziļinājies šo baiļu saknēs — VDK darbinieku skatījumā tas ir bijis tikai instruments darbā ar “mierīgajiem iedzīvotājiem” un pildot izlūkošanas uzdevumus.
Pārsvarā tomēr savos izteicienos kādreizējais čekas ģenerālis joprojām ir uzmanīgs un lieliski pieprot kādu “knifu”, ko varētu piedēvēt arī viņa “speciālajai izglītībai”: gan prezentācijā, gan intervijā viņš spēj rindkopām precīzi atstāstīt to pašu, kas jau nodrukāts grāmatā (tekstu, protams, ir apstrādājis profesionāls redaktors vai žurnālists), bet, aicināts izdarīt konkrētākus secinājumus, bieži lieto izteicienu “cilvēki jau paliek tikai cilvēki”. Kādi tieši, to lai mēģina secināt katrs pats.
Johansons ir pārliecināts, ka 80% PSKP biedru bija patiešām uzticīgi kompartijas kalpi, kas i necentās apšaubīt vadošās un vienīgās partijas kursa pareizību, lai gan mūsdienās aptuveni tāds pats skaits droši vien apgalvotu, ka kompartijā stājās vai nu “tāpat vien”, vai tādēļ, lai revolucionāri “uzspridzinātu” šo organizāciju no iekšpuses. Nedz grāmatā, nedz sarunā Johansons neizsaka šaubas par to, ka čekā varētu būt strādājuši daudzi “izdevīgas karjeras” meklētāji, kuriem VDK un kompartijas ideāli patiesībā neko nenozīmēja, turklāt ikviens čekists pirms pieņemšanas darbā tika rūpīgi un ilgi pārbaudīts. Jāsecina, ka tur strādāja visai lojāli cilvēki, tāpat kā lielākā daļa PSKP biedru ir bijuši visai uzticami padomju varas patrioti.
Ja nu tomēr gan darbinieku, gan aģentu patiesā pārliecība ir bijusi citāda, bet tik dziļi noslēpta, ka par to nenojauš pat kādreizējais VDK vadītājs, tad jādomā, ka kolaboracionisms ir bijis dabisks stāvoklis tūkstošiem un tūkstošiem cilvēku. Runāt vienu, bet domāt citu, strādāt tikai naudas vai cita izdevīguma dēļ — cik īsti cilvēku bija gatavi to darīt? Un vai tagad pēc nieka 15 gadiem tādu ir kļuvis daudz mazāk? Varbūt šeit slēpjas atbilde, kāpēc Latvijā korupcijas līmenis joprojām ir tik augsts, jo “cilvēki jau paliek tikai cilvēki”. Tās ir pārdomas, kas nav aprakstītas darbā, bet kas rodas, lasot starp rindām.
Taču grāmata raisa arī patīkamas emocijas. Vispirms tāpēc, ka, spriežot pēc mediju telpā izskanējušās informācijas, šīs grāmatas iznākšana vairs nav nekāda pirmā lieluma ziņa, tātad par čekas jautājumu spriedze sabiedrībā vairs nav tik liela (atcerēsimies paša Johansona teikto). Otrs iemesls priekam ir tas, ka var uzskaitīt virkni augstus un atbildīgus amatus ieņemošu cilvēku, kuri nav un nevar būt saistīti ar VDK, jo viņi ir pārāk jauni, lai tā būtu. Savukārt absolūtai bezprincipialitātei pamazām stājas pretī labas algas, rietumnieciska izglītība un prasība pēc attīstības, kam korupcija un politiska stagnācija, kas nav sveša arī patlaban, agri vai vēlu būtu jāaizmēž vēsturē.

* VDK bijušais nodaļas vadītājs Londonā Oļegs Gordijevskis, uz Lielbritāniju pārbēgušā un nesen nogalinātā Krievijas FDD virsnieka Aleksandra Ļitviņenko draugs.
   26. janvāris (2007)