Lai gan latentā vēlēšanu kampaņa norisinās jau ļoti sen, tomēr reklāmas plakātu, TV klipu un radio džinglu bums vēl tikai priekšā. Īpašu vietu šajos reklāmas materiālos ieņems politiskie lozungi. Jautājums — kā tie rodas, ko no tiem var noprast un vai tiem jātic?

Bija laiki, kad politiskiem lozungiem Latvijā reti kurš ticēja. Jo cik ilgi var ticēt lozungam “Komunisms — cilvēces nākotne”, ja komunisms kā nepienāk, tā nepienāk. Vai arī, ko izsaka sauklis “Visu zemju proletārieši, savienojieties!”, ja cilvēks nevienu citu zemi, izņemot PSRS, nav redzējis? Tad laiki mainījās. Globalizācija, kas izrādījās patiesā cilvēces nākotne, apvienoja nevis proletāriešus, bet drīzāk kapitālistus, savukārt mūsu ticība lozungiem nez kādēļ pieauga. Ja runājam nopietni, viens no galvenajiem politiska lozunga uzdevumiem, protams, ir izteikt uzdevumu vai mērķi, turklāt īsts lozungs vienmēr sevī ietver solījumu. Tieši tāpēc bez saukļa, devīzes jeb lozunga nav iedomājama neviena reklāmas kampaņa, vienalga — politiskā, preču vai pakalpojumu. Jautājums — vai lozungam vienmēr var ticēt un vai saņemtais atbilst solītajam?

Iet tur, kur sola atlaides

Šodien lozungi mūs pavada uz katra soļa — galvenokārt tie izskan komercreklāmās. Saukļu — talantīgu un netalantīgu — ir tik daudz, ka ilgāk par dažiem mēnešiem tos reti kāds atceras, varbūt tāpēc arī vairs nepievērš lielu uzmanību. Lai arī tie visi kaut ko sola, nav liela nelaime, ja solījums izrādījies tukšs. Galu galā viena veļaspulvera vietā vienmēr var nopirkt citu, un pat kreditējošo banku nomainīt nav tik liela problēma. Mazliet citādi vajadzētu būt ar politisko partiju saukļiem — kā nekā politiķi ar to palīdzību savās rokās iegūst varu valstī ja ne uz mūžu, tad vismaz uz četriem gadiem. Taču arī politiskā reklāma visbiežāk atgādina lielveikalu reklāmas — tā faktiski aprobežojas ar sava veida atlaižu vai izpārdošanu paziņojumiem, lai tikai pircējs/vēlētājs atnāk tajā konkrētajā dienā un izpērk/nobalso. To labi ilustrē fakts, ka tikai retajai no mūsu partijām ir savs pastāvīgs sauklis, kas raksturo tās lielos mērķus, uzdevumus un — kas svarīgi — identitāti ilgākā laika posmā. Parasti uz katrām vēlēšanām politiskie lozungi top no jauna — atbilstoši “pieprasījumam”, bet, kad neveicas, tad saka: “Nodominēja protesta balsojums.” Tas laikam nozīmē — aizgāja uz jaunu veikalu, jo vecajā zivis sāka smirdēt. Pret politiskajiem lozungiem tomēr nevajadzētu izturēties pavirši, patiesībā tos kādam ģimenē pat vajadzētu krāt. Lūk, pagājis gads kopš vēlēšanām, un mēs izvērtējam, vai tiešām esam sākuši dzīvot labāk — vai blaugznas pazudušas un smaganas veselākas.

Spēles ar valsti

Lai gan saukļus kā propagandas instrumentu pazīstam jau sen, savi — oriģināli, mūsdienīgi — latviešu politiskie lozungi ir samērā jauna parādība. Ja Atmodas laikā galvenie atslēgas vārdi tajos bija “brīvība un neatkarība”, pēc neatkarības atgūšanas nekas cits tikpat vienkāršs un spēcīgs faktiski nav formulēts. Lai gan visus cilvēkus kā jau cilvēkus ļoti interesē labklājība (un vēlākajos gados labklājības vārds bieži vien ticis iekļauts dažādu partiju saukļos — arī šajās vēlēšanās), tomēr šis nav tas vārds, kuram piemistu spilgti izteikta “smarža un garša”, un diez vai tas, iepīts lozungā, spēj aizraut vēlētājus. Ne velti lozungi ir propagandas sastāvdaļa, bet propaganda, kā zināms, operē ar monumentālām kategorijām — “dzīvību un nāvi”, “tumsu un gaismu” utt.

Pirmā spilgtā neatkarības laika parādība politisko lozungu un arī politisko kampaņu ziņā, nenoliedzami, bija pirmā t.s. Šķēles reklāma pirms 7. Saeimas vēlēšanām. Galvenokārt jau ar saukli “Mēs mīlam šo valsti”. Teiciens ātri vien folklorizējās, sāka kalpot par atskaites punktu ne vienā vien sabiedriskā diskusijā un patiesībā ne brīdi nav aizmirsies arī tagad, jo tas runāja par galveno — “dzīvību un nāvi”, “tumsu un gaismu”. Tieši tāpēc jo traģiskāk izskanēja “melnā” atbalss uz tik “balto” lozungu vēlāk: “Mēs nemīlam šo valsti, mēs mīlam šo zemi”. Traģiski, jo cilvēki ar to skaidri paziņoja, ka neasociē sevi nedz ar valsti, nedz to pārvaldošajiem politiķiem un bez šaubām ne ar Šķēli, kura “darīšanas ar valsti” ir šā politiķa vājākais punkts. Skumji tas ir arī tāpēc, ka minētais lozungs varēja kļūt ne vien par pastāvīgu Tautas partijas devīzi, bet par vārdiem, ko nebūtu kauns ierakstīt pat valsts ģerbonī un kas, neslēpsim, daudzkārt atkārtoti (kā jau reklāmas principi to paredz), iespējams, tiešām būtu varējuši mainīt cilvēku attieksmi pret savu valsti (tas būtu ievērojami uzlabojis gan mūsu materiālo, gan garīgo labklājību).

Pēc tam dzīve ieviesa savas korekcijas un par diezgan atzītu, lai arī ne skaļi populāru lozungu kļuva “Jaunā laika” lietotais “Gods kalpot Latvijai”, kas gan, šķiet, ir pārņemta, nevis jaunradīta devīze, turklāt tā lieliski palīdz izvairīties no dilemmas, vai valsts ir laba vai nav. Sekoja arī reklāmista Ērika Stendzenieka visai emocionālie un reizē smalki izskaitļotie reklāmas klipi, kas 8. Saeimā veiksmīgi ieveda Latvijas Pirmo partiju, bet liekas, ka šīs reklāmas nepiepildītais solījums visvairāk trāpīja pašam tās autoram — tagad viņš sasniedzis jau tādas angažētības līmeni, kāds pat visradošākajam cilvēkam var noliekt plecus.

9. Saeimas vēlēšanas ir atnākušas ar jauniem saukļiem. Kurš no tiem satur solījumu, ko vēlētāji gaida visvairāk, nezina neviens, jo citādi visi lozungi skanētu vienādi. Kā redzams apkopotajā informācijā, partiju izvēlētie saukļi skan pietiekami atšķirīgi, un tagad tikai vēlētāju ziņā ir tos novērtēt un ticēt tiem vai arī ne. Gribētos tikai vienu: lai taisnība neizrādītos kādam citam lozungam, kas savulaik uzpūsts ar baloniņu uz kāda tilta — “Ja vēlēšanas kaut ko mainītu, tās aizliegtu”.

Jaunais laiks

Partijas lozungs: Gods kalpot Latvijai!

8. Saeima: Gods kalpot Latvijai!

Pašvaldību vēlēšanas: Tas Jaunais laiks, kas šalkās trīs, tas nenāks, ja ļaudis to nevedīs!

9. Saeima: Labklājību godīgā Latvijā!

Tautas partija

Partijas lozungs: nav.

7. Saeima: Mēs mīlam šo valsti!

8. Saeima: Komanda. Veselība. Alga. Nodokļi.

Pašvaldību vēlēšanas: Kopā mēs varam vairāk!

9. Saeima: Balso par tiem, kas strādā! Izglītība. Reģioni. Rūpniecība.

Pirmā partija

Partijas lozungs: Vīrs un vārds!

8. Saeima: Vīrs un vārds!

Pašvaldību vēlēšanas: Pirmie!

9. Saeima (kopā ar LC): Laiki mainās, darbi paliek.

ZZS

Partijas lozungs: Es gribu dzīvot Latvijā.

8. Saeima: Es gribu dzīvot Latvijā.

9. Saeima: Dzīvot plaukstošā Latvijā!

TB/LNNK

Partijas lozungs: nav.

8. Saeima: Valsts kalpos cilvēkam.

9. Saeima: nav zināms.

LSDSP

Partijas lozungs: nav.

8. Saeima: Kopā mums izdosies!

Pašvaldību vēlēšanas: Turpināsim kopā!

9. Saeima: Šeit un tagad!

Saskaņas centrs

Partijas lozungs: nav.

9. Saeima: Uz mums var paļauties!

Īso partijas programmu noslēdz sauklis: Neizvēlies citu valsti. Izvēlies citu Latviju!

Pagājis tikai nedaudz vairāk par pusotru gadu kopš Latvijas iestāšanās NATO, un mēs jau zinām — nākamais NATO sammits jeb galotņu tikšanās notiks Rīgā 2006. gada novembrī. Sammits turpinās t. s. NATO transformācijas procesu, un mums būtu svarīgi saprast, kādā virzienā šī transformācija notiks.

Lai arī atbalsts Latvijas dalībai NATO mūsu sabiedrībā vienmēr ir bijis visai augsts (vidēji ap 60% vai vismaz puse iedzīvotāju dažādos laikposmos to vērtējuši pozitīvi), drīz pēc iestāšanās daudzi jautāja — vai šī politiskā un militārā organizācijā šodien ir tāda, kādu mēs iztēlojāmies un vai tā ir īstā drošības struktūra, kas varēs mūs pasargāt. Viens no iemesliem šīm bažām bija tas, ka NATO pēdējos gados veido šķietami aktīvu dialogu ar Krieviju — valsti, no kuras iespējamās ofensīvas mēs, būsim atklāti, tieši gribējām justies pasargāti. Paļāvību mazina arī atskārsme, ka bez saviem trūkumiem nav gandrīz neviena liela mēroga starptautiska organizācija — ANO pārdzīvo krīzi un pat korupcijas kāzusus, visai raibās EDSO (aptuveni 60 dalībvalstis) konkrētā loma miera un drošības uzturēšanā īsti saprotama nav, Eiropas Padomē Krievija cenšas manipulēt gan ar tās amatpersonām, gan ar krievvalodīgo jautājuma “spīlēšanu” dienaskārtībā, Eiropas Savienība vēl kādu laiku cīnīsies ar t. s. konstitucionālo krīzi utt., u.t.jpr. NATO šajā pulciņā šķiet viskompaktākā, mobilākā un konkrētākā. Taču nu jau labu laiku Ziemeļatlantijas līguma organizācija publiski uzsver savu pārtapšanu un savā ziņā pat jaunas doktrīnas ieviešanu.

Kāds šis jaunais NATO būs, kurp dodas un vai šis ceļš būs labs arī mums? Nedēļa kaut daļēju atbildi uz šo jautājumu mēģināja noskaidrot, apmeklējot NATO galveno mītni Briselē, kā arī divas NATO t. s. bāzes — NATO Ziemeļeiropas spēku (AFNORTH) pavēlniecības bāzi Brunsumā, Nīderlandē, un NATO Agrīnās brīdināšanas spēku gaisā (NAEWF) Galvenās darbības bāzi Geilenkirhenē, Vācijā.

Kāpēc cits NATO?

Taisnību sakot, alianse ir citāda jau labu laiku. Par jaunas NATO misijas nepieciešamību tika runāts kopš Berlīnes mūra krišanas. To kā visai zīmīgu lūzuma punktu daudzi NATO cilvēki atceras arī vēl šodien — par to Nedēļa pārliecinājās vairākās sarunās. Debates par NATO citādo lomu no jauna saasinājās pēc 11. septembra, kad politiķi un eksperti strīdējās, vai tomēr atkal nevajadzētu aktivizēt militāro potenciālu un koncentrēties iespējamu militāru konfliktu risināšanai cīņā ar teroristiem (agrāk NATO galveno uzdevumu loks tika pakārtots triju veidu situācijām “krīzes, konflikta un pēckonflikta”), vai tomēr pareizāk būtu, ja alianse kļūs par sava veida starptautisko apdrošināšanas polisi un watcher jeb sargu tornī, kura funkcijas ir galvenokārt “profilaktiskas”. Pēdējos gados sarunas par jaunu NATO lomu, protams, nozīmē arī debates starp Ameriku un Eiropu, jo, kā minēts kādā no ekspertu diskusijām, “eiropieši baidās no tā, ka Amerika tos ievilks nevajadzīgā cīņā, bet amerikāņi baidās par to, ka eiropieši nevarēs vajadzīgo cīņu panest”. Nevar aizmirst arī to, ka nepieciešamība pēc NATO pārkārtošanās jeb politizēšanās savā ziņā izriet no paša paplašināšanās procesa (pašlaik NATO ir 26 sabiedrotie), kurā iekļaujas arī Latvija, un jaunu partnerattiecību veidošanas, piemēram, ar Ukrainu (NATO ir partnerattiecības ar 20 valstīm).

Panākumu kalngalā

Tagad virsroku ir guvusi “politizēšanās” doktrīna un pirmkārt par NATO tiek runāts kā par politisku un tikai tad militāru spēku. NATO bez kolektīvās aizsardzības ir uzņēmies virkni jaunu funkciju, piemēram, sniegt humanitāro palīdzību (NATO sniedz palīdzību pēc zemestrīces Pakistānā), uzturēt drošību globāla mēroga pasākumos (piemēram, olimpisko spēļu laikā, pāvesta bērēs), uzņemties krīžu menedžmentu (Darfūrā, Sudāna), nemaz nerunājot par operācijām Kosovā, Afganistānā u. tml. Situāciju loku, kurā organizācija šodien ir gatava darboties, raksturo trīs jauni atslēgvārdi “miers — krīze — konflikts”, ko attēlo kā asi, un visi spēki tiek veltīti tam, lai tālāk par krīzes robežu nobīde uz šīs ass nenotiktu. Tā sauktā 5. panta aktivizēšana (bruņots uzrukums vienam sabiedrotajam ir jāuzskata par uzbrukumu visiem), kas pirmo reizi NATO vēsturē tika realizēta pēc teroristu uzbrukuma Ņujorkai 2001. gadā, uz šīs ass atrodas konflikta zonā, tomēr arī tikai tad, ja reģionam pašu spēkiem konfliktu neizdodas novērst.

Jā, NATO ir kļuvis citādāks. Par to tika runāts gandrīz ikvienā brīfingā un preses konferencē arī nesen notikušajā NATO sabiedroto valstu ārlietu ministru sanāksmē Briselē (jauno sabiedroto valstu žurnālistu grupas sastāvā to apmeklēja arī Nedēļa). Kāds no NATO ierēdņiem šo alianses “jauno dzīvi” raksturoja šādiem vārdiem: “Ja NATO būtu biznesa kompānija, tā paziņotu, ka šobrīd atrodas panākumu kalngalā. Mums burtiski trūkst elpas, jo ir jāspēj piedalīties tik daudzās operācijās un veikt tādus uzdevumus, kādus līdz šim nebija nācies risināt.” Tas prasa pārkārtojumus ne vien politiskā, bet arī militārā aspektā, un burtiski — tam nepieciešams arī cits — papildu — aprīkojums. (Starp citu, tieši par militāro pilnveidošanos, tostarp aprīkojumu, paredzēts spriest Rīgas sammitā.)

“Dzīves fakti”

Pagaidām gan jāteic — neizskatās, ka šo pārmaiņu dēļ alianse būtu kļuvusi vājāka. Bažas rada jautājums, kāds NATO kļūs pēc gadiem 5–10, kad sabiedroto un partneru skaits būs sasniedzis, teiksim, EDSO apmērus. Vai tik daudzskaitlīga organizācija ar tik daudzveidīgām funkcijām nezaudēs vienu no savām galvenajām iezīmēm — spēju strauji un asi reaģēt tad, ja konflikts ir neizbēgams. Vai NATO no kareivja nebūs kļuvis par tādu kā pasaules “glābšanas dienestu”, kurš spēj gan bandītu arestēt, gan sniegt neatliekamo medicīnisko palīdzību, gan kaķīti nocelt no koka. Jautājumu par to, vai NATO transformācija nākotnē neapdraud pašu NATO būtību, tā sākotnējo sūtību, Nedēļa uzdeva NATO Politikas plānošanas, politisko attiecību un drošības politikas nodaļas vadītājam un NATO ģenerālsekretāra Shēfera runu rakstītājam Maiklam Rīlem (Michael Ruhle), kurš atzina, ka “par to tiešām ir zināmas bažas, taču jaunā situācija, kurā jādarbojas organizācijai, ir dzīves fakts. Pasaule šodien drošības ziņā izvirza prasību likt uzsvaru uz politiskiem, nevis militāriem uzdevumiem. Militārie risinājumi arvien vairāk aiziet pagātnē līdz ar aukstā kara beigām”. Rīle arī uzsver, ka NATO vairs nevar un arī nedarbojas kā solo spēlētājs drošības jautājumos un vairs nav fokusēts uz darbību tikai Eiropā, īpaši pēc 11. septembra. NATO savu mērķu īstenošanai izvirza priekšplānā sadarbību ar ES, ANO un arī nevalstiskajām organizācijām.

Te nu gan varētu iebilst, jo, kā nupat šajās dienās rakstīja vācu Die Welt, Eiropā aizvien jūtamāk tiek iezvanīta jauna — “aukstā miera” — ēra, un attiecības starp Rietumiem un Krieviju jo dienas, jo kļūst sliktākas. Viens no galvenajiem iemesliem ir tas, ka lielākā daļa bijušo Varšavas līguma valstu tagad ir iestājušās ES un no Krievijas ietekmes loka ir prom arī Ukraina, kas tuvākajā laikā kļūs par NATO partnervalsti. Krievija jūtas atstumta no Rietumu puses un tiek atgrūsta arvien tālāk uz Āziju. Par ne visai labvēlīgu klimata maiņu tikpat labi liecina nupat izskanējušais Krievijas Ārējās izlūkošanas dienesta šefa Sergeja Ļebedeva paziņojums (Rossijskaja gazeta), ka vairāku NVS valstu tuvināšanās NATO acīmredzot liks Krievijai pārskatīt “atsevišķus aspektus savu izlūku sadarbībā ar šo valstu specdienestiem”. Un ko tad, ja piepildīsies, teiksim, Marka Leonarda — Eiropas reformas centra ārpolitikas direktora — prognoze (The World in 2006), ka tuvākajās divās desmitgadēs var sagaidīt, ka no “Eiropas uz austrumiem drūmi pletīsies Krievija un Ķīna, kuras vienos autokrātiskie režīmi. .. Krievija centīsies apturēt eiropeisko vērtību izplatību, pretojoties Eirosfēras paplašināšanās tendencēm. .. Ķīna un Krievija (kopā ar Kazahstānu, Kirgizstānu, Tadžikistānu un Uzbekistānu) pārvērtīs Šanhajas Sadarbības organizāciju par sava veida represīvo režīmu anti-G7. Tāpat šīs valstis arī izmantos savas vietas multilaterālās institūcijās — palaikam manipulējot ar Eirosfēru, — lai turētu grožos Ameriku”.

Protams, ja tā būs, tad tas jau būs cits “dzīves fakts”, un var pieņemt, ka NATO uz to adekvāti reaģēs. Atbildot uz raksta sākumā izvirzīto jautājumu, vai jaunais NATO būs labs arī mums, gribas atbildēt apstiprinoši — protams! NATO ir daļa no tā sauktās Eirosfēras, un šī Eirosfēra, kā redzams, ir vienīga “zona”, kurā Latvijai ir jēga atrasties. NATO nav brīnumnūjiņa, tā ir kūja, kas atrodas mums blakus un var noderēt vajadzības gadījumā, un pagaidām šajā kūjā slēpjas tikpat ass zobens kā šķietami aklā un vecā vīra spieķī kinofilmā Zatoiči. Kareivis vēl ir dzīvs!

1.daļa

Banku reklāmu stils pēdējā laikā liek mazliet sarauties — vairs nav ne miņas no tradicionālā konservatīvisma, respektabluma un nopietnības. Bankas, šķiet, kļuvušas par ieskrietuvēm, kas to vien gaida, lai kāds ienāk “paņemt naudu”, un piedevām vēl sacenšas zemo cenu kategorijā.

Tas, kas šodien notiek ar banku reklāmām, nudien sāk pārsteigt arvien vairāk. Dažas filiāles aplīmētas ar ziņojumiem par kredītu izpārdošanu un atgādina Drogas vai elektropreču veikalu. Citas garāmgājējiem frivoli uzsauc — hei, ienāc pēc naudas, liekot atcerēties, nedod Dievs, kādu bēdīgi slavenu saukli par problēmām un to lielisko atrisinātāju. Vēl kādas sola pārspēt JEBKURAS citas bankas piedāvājumu, lai gan turpat blakus konkurenti jau tā kredītu atdot par velti — ar nulles procentu. Kas noticis un kas licis bankām mainīt savu komunikāciju stilu tik krasi, ka rodas jau bažas par tādām arhetipiskām banku īpašībām kā drošība un piesardzīgums.

Banka — tavs čoms

Patiesībā atbilde visiem ir zināma — tas, kas notiek ar banku reklāmām, ir hipotekāro kredītu buma sastāvdaļa un vienlaikus arī sīva banku konkurence par katru klientu. Komunikāciju aģentūras Balta Communications direktors Guntis Stirna pret šo banku komunikāciju stila izklupienu izturas diezgan iecietīgi: “Bankas savā reklāmā pašlaik gluži vienkārši piekopj izpārdošanas tehnoloģiju, un tās formu jeb izteiksmes veidu diezgan lielā mērā nosaka tas, kā cilvēki reaģē.” Tas acīmredzot nozīmē, ka bankas ņēmušas vērā tipisko Latvijas pircēja uzvedību, pārsvarā izvēloties preces un pakalpojumus pēc cenas pazīmēm vai atlaidēm. Stirna arī secina, ka kaut kas svarīgs banku komunikācijā acīmredzot palaists garām agrāk, kad bija jāieliek dziļāki pamati cilvēku paļāvībai attiecībā pret bankām. Vienīgā, kas sistemātiski un daudzmaz ilgstoši strādājusi pie uzticības emocionālās attieksmes veidošanas ar esošajiem un potenciālajiem klientiem, pēc reklāmas speciālista domām, ir Hansabanka. “Jā, šobrīd valda tāda kā čomošanās, jo cilvēkiem jau sirds dziļumos tomēr ir bailes no bankas un varbūt atmiņā ir arī tie laiki, kad bankām nemaz tā nevarēja uzticēties, tāpēc tagad šie cilvēki ir jāiedrošina,” saka Guntis Stirna.

Atšķirīgu viedokli izsaka Biznesa augstskolas Turība Sabiedrisko attiecību fakultātes dekāns Andris Pētersons: “Ir tāds vispārzināms krievu sakāmvārds “Budj po prošče, i narod k tebe potjanetstja” jeb “Esi vienkāršs, un tu piesaistīsi cilvēkus”. Arī komunikācijai ir jābūt pēc iespējas vienkāršai, it sevišķi, ja šī komunikācija paredzēta masām vai vismaz lielākām auditorijām. Taču bankas, iespējams, pašlaik iekritušas citā galējībā. Vienkāršība nenozīmē nedz pliekanumu, nedz uzmācību. Arī vienkāršas lietas var būt gan vērtīgas, gan monolītas. Šābrīža banku komunikācija sadrumstalo to tēlu. Rodas iespaids, ka bankas visas kā viens tagad ir pozicionējušās uz tādu kā plebeju auditoriju. Turīgā sabiedrības daļa kredītus jau ir paņēmusi, vidusslāņa “augša” arī, tātad tagad palikusi “masa”, un bankas nu grib iemānīt hipotekāros kredītus VISIEM.

To, ka banka ir kļuvusi par iestādi jeb organizāciju “visiem”, atzīst arī Hansabankas Mārketinga nodaļas vadītāja Oksana Sivokobiļska. Viņa skaidro, ka vadošās bankas Latvijā, tostarp arī Hansabanka, šodien negrib akcentēt bankas kā konservatīvas iestādes tēlu. Banka, pēc viņas vārdiem, šodien vairs nav nekas ekskluzīvs, tā varbūt tiešām kļuvusi par savā ziņā ļoti labu veikalu, kurā var nopirkt preci — vārdā “bankas pakalpojumi”. “Reklamējot šādus pakalpojumus, vēstījumam jābūt vienkāršam bet, protams, ne bezgaumīgam. Tam jābūt skaidri saprotamam un ar cieņu pret klientu, saka Sivokobiļska. Hansabankas pārstāve arī atzīst, ka noteikumus hipotēku kredītu tirgū šobrīd diktē ārkārtīgi augstas intensitātes konkurence: “Var sagaidīt, ka banku reklāma hipotekāro kredītu jomā kļūs vēl intensīvāka un izteiksmes veidā — nu, lietosim vārdu — spilgtāka.”

Viena no reklāmām, kas ar savu izteiksmes veidu pārsteidz visvairāk, iespējams, ir bankai NORD/LB. Bankas Mārketinga pārvaldes vadītājs Nikolajs Koroļovs tomēr noraida jebkādas šaubas par izvēlēto izteiksmes līdzekļu adekvātumu: “Hipotekārais kredīts ir pietiekami sarežģīts produkts. Visu par to izstāstīt reklāmā tik un tā nav iespējams. Mēs ar savu reklāmu potenciālajam klientam sakām, ka šobrīd ir akcija, kuras laikā tiek piedāvāti vēl dažādi labumi un ka par procentiem vienosimies sarunā. Šopavasar visas bankas hipotekāro kredītu jomā akcentu liek tieši uz procentu likmēm, savukārt mēs, ar akcijas palīdzību piesaistot klientu, iegūstam iespēju pastāstīt arī par citām priekšrocībām, ko piedāvājam. Rezultāti rāda, ka šāda taktika pilnībā attaisnojas.”

Bailes vai cieņa

Reklāmas aģentūras Bates/Red Cell rīkotājdirektore Andra Treibaha šajā kopainā gan ievelk mazliet atšķirīgu krāsu. Viņa atgādina Rietumu bankas kampaņu, kuru veidojot, aģentūra kopā ar klientu nolēmuši — ir svarīgi akcentēt, ka hipotekāro kredītu var saņemt tikai tie, kas to “pelnījuši” jeb droši var atļauties. Banka lika noprast, ka rūpīgi tiks pārbaudīts tas, vai kredīta ņēmējs ir spējīgs kārtot ilglaicīgas kredītsaistības un tāpēc savus kredītus nodēvēja pa “mierīgākajiem kredītiem” (droši vien — atšķirībā no citu banku izsniegtajiem kredītiem). Var patikt vai nepatikt šī banka, taču jāatzīst, ka tā ir strikti pozicionējusies, ko par būtisku komunikācijas faktoru uzskata arī Andris Pētersons.

Krājbankas Reklāmas daļas vadītāja Dace Jansone savukārt bankas komunikāciju stila izvēli pamato ar saviem argumentiem, kas arī ir vērā ņemami. Viņa piekrīt, ka banku reklāmu stils šajā hipotekāro kredītu buma laikā tiešām ir mainījies: “Jā, bankas šobrīd grib panākt solīti pretī savam klientam. Deviņdesmitajos gados bankas rādīja, cik tās ir spēcīgas, stipras un varenas, tās rādīja zelta pildspalvas, demonstrēja atturību un monumentalitāti. Tolaik bija svarīgi pateikt, ka banka patiešām ir stipra, ka nav jābaidās par tās drošumu vai ka nav nekāda pamata baidīties no tās bankrota. Tagad ir cita tūkstošgade, bankas grib nākt tuvāk saviem klientiem, un tas izpaužas ne tikai vizuāli, bet arī pakalpojumu klāstā. Bankas ir kļuvušas demokrātiskākas, jo arī banku klientu ir daudz, daudz vairāk, klāt nākuši pilnīgi citi cilvēki. Un ko tur slēpt — kura banka spēj daudzpusīgāk komunicēt ar savu auditoriju, tā iegūst vairāk klientu.”

Var secināt, ka neierastais, šķietami pat nepiedienīgais banku reklāmu stils, kas visai spilgti iezīmējās tieši šopavasar, savā ziņā cīnās arī ar cilvēku (savu klientu) iespējamām bailēm un ar bijību pret banku kā pret diezgan nepieejamu iestādi. Nav arī izslēgts, ka daļai auditorijas vēl joprojām saglabājušās atmiņas par Bankas Baltija bankrotu, lai gan šodien situācija ir apgriezti pretēja — ja savulaik bankas kaismīgi aicināja cilvēkus ieguldīt savu naudu, tad tagad tieši otrādi — tās pašas sola dot naudu. Negribas piesaukt sliktu, bet tieši šī apgrieztā līdzība rada bažas. Vai simtiem un tūkstošiem hipotekāro kredītu ņēmēju pēc dažiem gadiem nekļūs par Laventu un Freimani, kuri nespēj segt apsolītos procentus. Šīs bažas apstiprina arī dažādu ekspertu ne visai spožās prognozes par ekonomiskās attīstības iespējām nākotnē, kā arī valsts centrālās bankas brīdinājumi.

Ko likt pretī šīm bažām? Ja nu vienīgi cieņpilnāku attieksmi pret savas komunikācijas izpausmes veidu un savu esošo vai potenciālo klientu likteni, vienlīdz spilgti iezīmējot gan viņu iespējas, gan pienākumu nastu.