Dace Balode

Quo vadis NATO? 

Pagājis tikai nedaudz vairāk par pusotru gadu kopš Latvijas iestāšanās NATO, un mēs jau zinām — nākamais NATO sammits jeb galotņu tikšanās notiks Rīgā 2006. gada novembrī. Sammits turpinās t. s. NATO transformācijas procesu, un mums būtu svarīgi saprast, kādā virzienā šī transformācija notiks.

Lai arī atbalsts Latvijas dalībai NATO mūsu sabiedrībā vienmēr ir bijis visai augsts (vidēji ap 60% vai vismaz puse iedzīvotāju dažādos laikposmos to vērtējuši pozitīvi), drīz pēc iestāšanās daudzi jautāja — vai šī politiskā un militārā organizācijā šodien ir tāda, kādu mēs iztēlojāmies un vai tā ir īstā drošības struktūra, kas varēs mūs pasargāt. Viens no iemesliem šīm bažām bija tas, ka NATO pēdējos gados veido šķietami aktīvu dialogu ar Krieviju — valsti, no kuras iespējamās ofensīvas mēs, būsim atklāti, tieši gribējām justies pasargāti. Paļāvību mazina arī atskārsme, ka bez saviem trūkumiem nav gandrīz neviena liela mēroga starptautiska organizācija — ANO pārdzīvo krīzi un pat korupcijas kāzusus, visai raibās EDSO (aptuveni 60 dalībvalstis) konkrētā loma miera un drošības uzturēšanā īsti saprotama nav, Eiropas Padomē Krievija cenšas manipulēt gan ar tās amatpersonām, gan ar krievvalodīgo jautājuma “spīlēšanu” dienaskārtībā, Eiropas Savienība vēl kādu laiku cīnīsies ar t. s. konstitucionālo krīzi utt., u.t.jpr. NATO šajā pulciņā šķiet viskompaktākā, mobilākā un konkrētākā. Taču nu jau labu laiku Ziemeļatlantijas līguma organizācija publiski uzsver savu pārtapšanu un savā ziņā pat jaunas doktrīnas ieviešanu.

Kāds šis jaunais NATO būs, kurp dodas un vai šis ceļš būs labs arī mums? Nedēļa kaut daļēju atbildi uz šo jautājumu mēģināja noskaidrot, apmeklējot NATO galveno mītni Briselē, kā arī divas NATO t. s. bāzes — NATO Ziemeļeiropas spēku (AFNORTH) pavēlniecības bāzi Brunsumā, Nīderlandē, un NATO Agrīnās brīdināšanas spēku gaisā (NAEWF) Galvenās darbības bāzi Geilenkirhenē, Vācijā.

Kāpēc cits NATO?

Taisnību sakot, alianse ir citāda jau labu laiku. Par jaunas NATO misijas nepieciešamību tika runāts kopš Berlīnes mūra krišanas. To kā visai zīmīgu lūzuma punktu daudzi NATO cilvēki atceras arī vēl šodien — par to Nedēļa pārliecinājās vairākās sarunās. Debates par NATO citādo lomu no jauna saasinājās pēc 11. septembra, kad politiķi un eksperti strīdējās, vai tomēr atkal nevajadzētu aktivizēt militāro potenciālu un koncentrēties iespējamu militāru konfliktu risināšanai cīņā ar teroristiem (agrāk NATO galveno uzdevumu loks tika pakārtots triju veidu situācijām “krīzes, konflikta un pēckonflikta”), vai tomēr pareizāk būtu, ja alianse kļūs par sava veida starptautisko apdrošināšanas polisi un watcher jeb sargu tornī, kura funkcijas ir galvenokārt “profilaktiskas”. Pēdējos gados sarunas par jaunu NATO lomu, protams, nozīmē arī debates starp Ameriku un Eiropu, jo, kā minēts kādā no ekspertu diskusijām, “eiropieši baidās no tā, ka Amerika tos ievilks nevajadzīgā cīņā, bet amerikāņi baidās par to, ka eiropieši nevarēs vajadzīgo cīņu panest”. Nevar aizmirst arī to, ka nepieciešamība pēc NATO pārkārtošanās jeb politizēšanās savā ziņā izriet no paša paplašināšanās procesa (pašlaik NATO ir 26 sabiedrotie), kurā iekļaujas arī Latvija, un jaunu partnerattiecību veidošanas, piemēram, ar Ukrainu (NATO ir partnerattiecības ar 20 valstīm).

Panākumu kalngalā

Tagad virsroku ir guvusi “politizēšanās” doktrīna un pirmkārt par NATO tiek runāts kā par politisku un tikai tad militāru spēku. NATO bez kolektīvās aizsardzības ir uzņēmies virkni jaunu funkciju, piemēram, sniegt humanitāro palīdzību (NATO sniedz palīdzību pēc zemestrīces Pakistānā), uzturēt drošību globāla mēroga pasākumos (piemēram, olimpisko spēļu laikā, pāvesta bērēs), uzņemties krīžu menedžmentu (Darfūrā, Sudāna), nemaz nerunājot par operācijām Kosovā, Afganistānā u. tml. Situāciju loku, kurā organizācija šodien ir gatava darboties, raksturo trīs jauni atslēgvārdi “miers — krīze — konflikts”, ko attēlo kā asi, un visi spēki tiek veltīti tam, lai tālāk par krīzes robežu nobīde uz šīs ass nenotiktu. Tā sauktā 5. panta aktivizēšana (bruņots uzrukums vienam sabiedrotajam ir jāuzskata par uzbrukumu visiem), kas pirmo reizi NATO vēsturē tika realizēta pēc teroristu uzbrukuma Ņujorkai 2001. gadā, uz šīs ass atrodas konflikta zonā, tomēr arī tikai tad, ja reģionam pašu spēkiem konfliktu neizdodas novērst.

Jā, NATO ir kļuvis citādāks. Par to tika runāts gandrīz ikvienā brīfingā un preses konferencē arī nesen notikušajā NATO sabiedroto valstu ārlietu ministru sanāksmē Briselē (jauno sabiedroto valstu žurnālistu grupas sastāvā to apmeklēja arī Nedēļa). Kāds no NATO ierēdņiem šo alianses “jauno dzīvi” raksturoja šādiem vārdiem: “Ja NATO būtu biznesa kompānija, tā paziņotu, ka šobrīd atrodas panākumu kalngalā. Mums burtiski trūkst elpas, jo ir jāspēj piedalīties tik daudzās operācijās un veikt tādus uzdevumus, kādus līdz šim nebija nācies risināt.” Tas prasa pārkārtojumus ne vien politiskā, bet arī militārā aspektā, un burtiski — tam nepieciešams arī cits — papildu — aprīkojums. (Starp citu, tieši par militāro pilnveidošanos, tostarp aprīkojumu, paredzēts spriest Rīgas sammitā.)

“Dzīves fakti”

Pagaidām gan jāteic — neizskatās, ka šo pārmaiņu dēļ alianse būtu kļuvusi vājāka. Bažas rada jautājums, kāds NATO kļūs pēc gadiem 5–10, kad sabiedroto un partneru skaits būs sasniedzis, teiksim, EDSO apmērus. Vai tik daudzskaitlīga organizācija ar tik daudzveidīgām funkcijām nezaudēs vienu no savām galvenajām iezīmēm — spēju strauji un asi reaģēt tad, ja konflikts ir neizbēgams. Vai NATO no kareivja nebūs kļuvis par tādu kā pasaules “glābšanas dienestu”, kurš spēj gan bandītu arestēt, gan sniegt neatliekamo medicīnisko palīdzību, gan kaķīti nocelt no koka. Jautājumu par to, vai NATO transformācija nākotnē neapdraud pašu NATO būtību, tā sākotnējo sūtību, Nedēļa uzdeva NATO Politikas plānošanas, politisko attiecību un drošības politikas nodaļas vadītājam un NATO ģenerālsekretāra Shēfera runu rakstītājam Maiklam Rīlem (Michael Ruhle), kurš atzina, ka “par to tiešām ir zināmas bažas, taču jaunā situācija, kurā jādarbojas organizācijai, ir dzīves fakts. Pasaule šodien drošības ziņā izvirza prasību likt uzsvaru uz politiskiem, nevis militāriem uzdevumiem. Militārie risinājumi arvien vairāk aiziet pagātnē līdz ar aukstā kara beigām”. Rīle arī uzsver, ka NATO vairs nevar un arī nedarbojas kā solo spēlētājs drošības jautājumos un vairs nav fokusēts uz darbību tikai Eiropā, īpaši pēc 11. septembra. NATO savu mērķu īstenošanai izvirza priekšplānā sadarbību ar ES, ANO un arī nevalstiskajām organizācijām.

Te nu gan varētu iebilst, jo, kā nupat šajās dienās rakstīja vācu Die Welt, Eiropā aizvien jūtamāk tiek iezvanīta jauna — “aukstā miera” — ēra, un attiecības starp Rietumiem un Krieviju jo dienas, jo kļūst sliktākas. Viens no galvenajiem iemesliem ir tas, ka lielākā daļa bijušo Varšavas līguma valstu tagad ir iestājušās ES un no Krievijas ietekmes loka ir prom arī Ukraina, kas tuvākajā laikā kļūs par NATO partnervalsti. Krievija jūtas atstumta no Rietumu puses un tiek atgrūsta arvien tālāk uz Āziju. Par ne visai labvēlīgu klimata maiņu tikpat labi liecina nupat izskanējušais Krievijas Ārējās izlūkošanas dienesta šefa Sergeja Ļebedeva paziņojums (Rossijskaja gazeta), ka vairāku NVS valstu tuvināšanās NATO acīmredzot liks Krievijai pārskatīt “atsevišķus aspektus savu izlūku sadarbībā ar šo valstu specdienestiem”. Un ko tad, ja piepildīsies, teiksim, Marka Leonarda — Eiropas reformas centra ārpolitikas direktora — prognoze (The World in 2006), ka tuvākajās divās desmitgadēs var sagaidīt, ka no “Eiropas uz austrumiem drūmi pletīsies Krievija un Ķīna, kuras vienos autokrātiskie režīmi. .. Krievija centīsies apturēt eiropeisko vērtību izplatību, pretojoties Eirosfēras paplašināšanās tendencēm. .. Ķīna un Krievija (kopā ar Kazahstānu, Kirgizstānu, Tadžikistānu un Uzbekistānu) pārvērtīs Šanhajas Sadarbības organizāciju par sava veida represīvo režīmu anti-G7. Tāpat šīs valstis arī izmantos savas vietas multilaterālās institūcijās — palaikam manipulējot ar Eirosfēru, — lai turētu grožos Ameriku”.

Protams, ja tā būs, tad tas jau būs cits “dzīves fakts”, un var pieņemt, ka NATO uz to adekvāti reaģēs. Atbildot uz raksta sākumā izvirzīto jautājumu, vai jaunais NATO būs labs arī mums, gribas atbildēt apstiprinoši — protams! NATO ir daļa no tā sauktās Eirosfēras, un šī Eirosfēra, kā redzams, ir vienīga “zona”, kurā Latvijai ir jēga atrasties. NATO nav brīnumnūjiņa, tā ir kūja, kas atrodas mums blakus un var noderēt vajadzības gadījumā, un pagaidām šajā kūjā slēpjas tikpat ass zobens kā šķietami aklā un vecā vīra spieķī kinofilmā Zatoiči. Kareivis vēl ir dzīvs!

(Turpinājums — sekos)