Dace Balode

Nedēļa jau rakstīja par to, ka NATO pašlaik piedzīvo ievērojamas pārmaiņas — gan tāpēc, ka organizācija kļuvusi daudz lielāka, gan tāpēc, ka uzņemas jaunu lomu — vairāk politisku nekā militāru. Bet kāds NATO izskatās tuvplānā?

Iespaidi klātienē sniedz labāku priekšstatu par jebkuru vietu. Nedēļa decembrī apmeklēja NATO galveno mītni Briselē un t. s. bāzes — NATO Apvienoto sabiedroto spēku (JFC) pavēlniecības bāzi Brunsumā (Nīderlandē), un NATO Agrīnās brīdināšanas spēku gaisā (NAEWF) Galvenās darbības bāzi Geilenkirhenē (Vācijā). Šajā laikā galvenajā mītnē notika arī NATO dalībvalstu ārlietu ministru sanāksme, kuras laikā publiski tika paziņots, ka nākamais alianses sammits notiks Rīgā, šāgada novembrī.

Ārlietu ministru sanāksmes laikā daudzajās preses konferencēs, kur vienuviet bija pulcējušies žurnālisti no visas pasaules vadošajiem medijiem, nereti jautājumu formulējumā tika iesaistīts vārds “flavour” (tiešā tulkojumā — garša, smarža, bet šajā gadījumā — nokrāsa, noskaņojums). Tādā veidā preses cilvēki mēģināja precīzāk noskaidrot, kāda gaisotne valdījusi vienas vai otras tikšanās laikā, kā ritējušas sarunas starp vienas vai otras valsts ārlietu resoru vadītājiem. Pēc štābu apmeklējuma, daudzajiem preses brīfingiem, atmosfēras NATO galvenajā mītnē, kā arī Latvijas pusei krietni glaimojošajām žurnālistu pusdienām, kurās neformāli tika paziņota šāgada sammita vieta, var droši teikt — pēcgarša pēc šā iepazīšanās brauciena drīzāk ir laba. Tajā pašā laikā ASV un Krievijas klātbūtne NATO procesos un pat šīs neilgās vizītes laikā bija jūtama visai spēcīgi, un tā ir atsevišķas uzmanības vērta, jo arī ieskicē “jauno” NATO. Kāds tas ir?

NATO globalizējas

Pirms lietot vārdu “globalizācija”, gribas piesaukt Noamu Čomski — slaveno filozofu un lingvistu, Masačūsetsas (ASV) Tehnoloģiskā institūta profesoru, kurš joprojām tiek atzīts par “vissvarīgāko publisko intelektuāli pasaulē” un kura interviju varēja lasīt žurnāla Klubs šāgada pirmajā numurā. Čomskis, kas pazīstams arī kā kreisu uzskatu pārstāvis un ASV politikas kritiķis, atzīmē, ka globalizācija, kas būtībā ir propagandas jēdziens, praktiski nozīmē starptautisko integrāciju, ja vien nerunājam par šā vārda ierastāko, bet vienpusīgāko interpretāciju, saistot to tikai ar biznesa korporāciju darbību.

Vērtējot 21. gs. NATO un šīs organizācijas “globalizēšanos”, jāuzsver tieši vārda pirmatnējā nozīme — “starptautiskā integrācija”. Bez tās, taisnību sakot, šodien neiztiek neviens, ja vien nedzīvo Ziemeļkorejā vai Amazones džungļos. Bez tās nevar iztikt arī Latvija.

NATO globalizēšanās praktiski nozīmē šābrīža alianses gatavību un spēju darboties jebkurā pasaules punktā, pretēji agrākai darbības fokusēšanai Eiropas kontinentā un galvenokārt tikai savu bāzu ietvaros. Latvijas pastāvīgās delegācijas NATO pārstāvis Nils Jansons alianses transformāciju raksturo šādi: “NATO no plānošanas organizācijas kļūst par aktīvo operāciju organizāciju. Faktiski šis process jau ir iesācies sen.” Vienkāršiem vārdiem runājot, tas nozīmē, ka sabiedroto karaspēks, kura sastāvā ir/būs arī Latvijas karavīri, var iesoļot kādā Āfrikas valstī, lai tur uzturētu kārtību, piezemēties Pakistānā, kur tiek sniegta palīdzība zemestrīcē cietušajiem, vai kopā ar citiem Afganistānā cīnīties pret narkotiku izplatību. (Atcerēsimies, ka nav tāda NATO karaspēka, ir tikai spēki, ko dalībvalstis piešķir organizācijai un kas kopā veido Alianses integrēto militāro struktūru.) Ar ko līdzdalība NATO operācijās atšķirtos no pašreizējās latviešu karavīru līdzdalības Irākas operācijās, atbalstot ASV? Pirmām kārtām ar mandātu, kas politikā ne sevišķi ieinteresētam cilvēkam gan visdrīzāk paslīd garām kā nebūtiska atšķirība.

Līdzās tam NATO uzrāda arī daudzas citas t. s. globalizācijas pazīmes: tiek optimizēta tās struktūra par labu darboties spējai transkontinentālā mērogā (ievērojami samazinās štābu jeb tā saukto Headquarters skaits, taču tiek kāpināta to kapacitāte), tiek domāts par maksimālu infrastruktūras un prasmju savietojamību, lai operācijās sekmīgi varētu iesaistīt jauno dalībvalstu spēkus utt., u. t. jpr. Šo salīdzinājumu, protams, var attiecināt arī uz antimilitāristu/antiglobālistu protesta akcijām, kādas citu sammitu laikā piedzīvoja, piemēram, Prāga, Dženova, Stambula un kādas droši vien piedzīvos arī Rīga. Mūsdienu “miera apoloģēti” jeb — precīzāk — profesionālie anarhisti ir tik agresīvi, ka var pārspēt veselu kaujinieku armiju.

Bažas rada tas, ar ko pēc vairākiem gadiem beigsies šis NATO multilaterālisms. Tādai organizācijai, kurā lēmumi tiek pieņemti pēc konsensusa principa, tas var draudēt ar mobilitātes zaudēšanu, smagnējību un birokrātiju (līdzīgi kā ES) vai arī ar atsevišķu lielo un militāri spēcīgāko valstu slēptu diktātu.

Tomēr NATO pamanāma arī kāda interesanta nianse — militārais personāls šajā organizācijā nevalkā vienu “globālo brendu”: ikvienam NATO spēku karavīram, ieskaitot ģenerāļus, pie formas piestiprināta plāksnīte ar viņa vārdu un uzšuve, kurā norādīta viņa valsts. Tātad, lai kur šis karavīrs atrastos, viņš pirmām kārtām nes nevis NATO vārdu, bet gan savu un savas valsts vārdu. Nekādi — “Made in EU”.

NATO, amerikāņi un krievi

Ne visai garās vizītes ietvaros nevarēja nepamanīt, ka galvenās sarunas šajā daudzvalstu organizācijā šobrīd tomēr vērpjas ap ASV un Krieviju. Attiecības ar šīm valstīm aliansei ir ļoti svarīgas. Kā ar diviem lauvām — vienu, kurš jāpiebremzē, lai nepārspīlē savu bara vadoņa lomu, otru — kurš jāmierina, jo ir kļuvis vājš un vairs nav barvedis. To varēja dzirdēt gandrīz ikvienā preses brīfingā, ikvienā tikšanās reizē ar NATO amatpersonām un īpaši, protams, saistībā ar ASV Valsts sekretāres Kondolīzas Raisas klātbūtni ārlietu ministru sanāksmē. No vienas puses, tika daudzināta jaunā, ciešā sadarbība ar ASV, kas izveidojusies pēc 11. septembra, no otras — TOP jautājums preses konferencēs bija CIP cietumi, kas, iespējams, darbojas kādā no Eiropas un, ak, neraža, visticamāk — NATO dalībvalstī. Tāpat kā jautājums par to, vai amerikāņi kopīgajās operācijās patiešām sola ievērot NATO jeb eiropeiskos principus attiecībā pret civiliedzīvotājiem, gūstekņiem u. tml.

Tomēr ja amerikāņi ir vieni no šīs organizācijas dibinātājiem, tad Krievija ir tiešs mantinieks Padomju Savienībai, kuras draudu dēļ alianse vispār tika radīta.

Lai arī jebkuru latvieti būtu šokējis tas, ka, pirmo reizi ieejot NATO galvenajā mītnē (tiesa, gan pa dienesta ieeju), pirmais, ko ieraugi, ir fotogrāfija ar meiteni matrožu uzvalciņā un sirpi un āmuru pie cepurītes (tieši tāda bija centrālā bilde Krievijas un NATO savstarpējām attiecībām veltītajā fotoizstādē), tomēr šo pušu “draudzības” flavour tuvplānā šķiet tāds šķērms. Kaut arī Ziemeļatlantijas līguma organizācijai ar Krieviju ir īpašo partnerattiecību līgums, NATO amatpersonas laipnā balsī, taču nepārprotami uzsver, ka abu pušu sadarbībai ir tieši praktisks raksturs. Pašlaik tas izpaužas pilotprojektā, uzsākot kopīgu cīņu pret narkotiku izplatību no Afganistānas, kā arī narkotiku pārvadājumiem Vidusāzijā. Kā zināms, Afganistāna “emitē” gandrīz 95% no visa narkotiku apjoma pasaulē un atrodas tuvos kaimiņos vairākām bijušajām Vidusāzijas republikām.

Divas dienas pavadot NATO galvenajā mītnē, sastopot gaitenī gan Sergeju Lavrovu, gan dažu soļu attālumā uzklausot Kondolīzu Raisu un Jāpu Hopu van Shēferu, nenoliedzami var sajust daudz pieminēto garšu jeb noskaņojumu. Tāpat kā var sajust to, kura pašlaik ir pasaules visspēcīgākā valsts. Ja ASV valsts sekretāri tāpat kā NATO ģenerālsekretāru preses konferencēs sagaidīja žurnālistu un televīzijas kameru pārpildīta zāle, tad Krievijas ārlietu ministru Lavrovu tikai daži, turklāt pārsvarā paša zemes preses pārstāvji. Ja Kondolīzu fotoobjektīvi tvēra gluži kā Holivudas zvaigzni un viņa zālē parādījās lēni, lielas svītas pavadībā un smaidoša, tad Lavrovs zālē ienāca, tik tikko pamanīts, pat nervozi strauji un, protams, bez smaida atblāzmas sejā. Patiesībā tik zibenīgi, ka cilvēks, kuram bija uzticēts pirms katra runātāja nolikt blakus tribīnei atbilstošās valsts karogu, Krievijas karogu bija spiests iestiprināt statīvā jau tad, kad Lavrovs uzrunāja klātesošos. Winners and loosers (uzvarētāji un zaudētāji).

Atvērti vai vaļsirdīgi

Interesanti, kādu attieksmes evolūciju pret NATO savulaik ir piedzīvojis viens no autoritatīvākajiem Austrumeiropas politiķiem Vāclavs Havels. 1985. gadā, kad doma par Varšavas pakta pašlikvidāciju likās absolūta utopija, Havels, parakstot tā saukto Prāgas uzsaukumu, teica, ka nebūtu slikti, ja starp abiem militārajiem blokiem sāktos sarunas par kodolieroču izvākšanu no Eiropas un ja NATO izzustu, bet pēc dažiem gadiem viņš lūkojās uz to jau citādāk. Vēstures gaita pavērsās tā, ka Havels bija pirmais no kādreizējā padomju bloka valstu līderiem, kurš apmeklēja NATO galveno mītni Briselē 1991. gada martā, un jau pirms tam Čehijas prezidents atklāti paziņoja, ka ir mainījis attieksmi pret šīs organizācijas lomu un raksturu. 1998. gadā Havels atzina, ka uzskata NATO par vienīgo funkcionējošo aizsardzības un drošības struktūru Eiropā (Radio Praha mājas lapa).

Jebkurā gadījumā tie, kuri piedzīvojuši padomju ēru, zina, ka iespēja apmeklēt NATO karaspēka bāzes pirms gadiem piecpadsmit līdzinājās iespējai aizlidot uz Marsu. Taču, kad klātienē ir aplūkota visai pieticīgā NATO ēka Briselē, Brunsumas bāze, kas ārēji atgādina tādu kā “pa daļai slēgta tipa iestādi”, un Geilenkirhenes bāze, kas šķiet kā gluži atpazīstama karavīru pilsētiņa, viss liekas pārsteidzoši ierasti.

Brunsumā autobusu ar žurnālistu grupu sagaida meitene karavīra formā ar uzšuvi, uz kuras rakstīts… Estonia. Lietuviešu kolēģis pārsteigts prasa — kāpēc igauniete, nevis lietuviete vai latviete? Joks, protams. Šeit mēs sastopamies ar ļoti pieredzējušu un profesionālu NATO PR cilvēku Edu Frīzeru (Ed Frieser), kurš atraktīvi un saprotami iepazīstina ar būtiskāko informāciju par aliansi; šeit pusdienās, kurās neizpalika arī glāze vīna, mēs satiekam latviešu virsnieku pulkvežleitnantu Jāni Liepiņu, kurš šeit izskatās kā pārliecinošs “vietējais”, un Brunsumā mūs uzrunā arī NATO ģenerāļi. Viens no viņiem — štāba komandieris ģenerālleitnants Remko Seins (Remco P.F. Seijn) — ir vienkārši pārsteidzošs: angliski runā ar holandiešu akcentu, izskata ziņā drīzāk atgādina latviešu zemnieku un uz viņa formastērpa nav nevienas zīmotnes, kas liecinātu par piederību NATO elitei. Pēdējo “noslēpumu” mums vēlāk atklāj Jānis: izrādās, tas ir NATO ģenerāļu stiliņš — staigāt vienkāršos apvidus tērpos, lai nevienam nebūtu jāsaraujas, ieraugot spilgtus “pagonus” un uz tiem — lielas zelta zvaigznes. Jāpiebilst, arī tāpēc, lai nepievērstu sev lieku uzmanību. Savas ģenerāļu formas šie vīri uzvelk tikai īpašos gadījumos. Ģenerālis Seins atklāti pastāsta par vienu no alianses paplašināšanās problēmām — to, ka jaunpienācējiem nemaz nav tik viegli adaptēties NATO norisēs. Jānis Liepiņš domā, ka viens no šīs grūtās adaptācijas galvenajiem iemesliem slēpjas ne visai labajās angļu valodas zināšanās.

Geilenkirhene. 10 minūšu braucienā no Nīderlandes robežas, 30 minūtes — no Beļģijas robežas un apmēram divu stundu brauciena attālumā no Francijas. Agrīnās brīdināšanas spēku gaisā (NAEWF) Galvenās darbības bāzes komandieris ir amerikānis — brigādes ģenerālis Stīvens Šmits no ASV Gaisa spēkiem. Viņš apsveicinās ar žurnālistiem, taču visu pārējo ilgi un sīki stāsta cits augsta ranga virsnieks, kurš visbeidzot mūs aizved arī uz kāroto objektu — apskatīt AWACS. Tas, kā zināms, ir viens no militārās aviācijas sasniegumiem — NATO izlūklidmašīna — lidojošs radars un komandcentrs vienlaikus. Tā aprīkota ar gaisa spēku agrīnās brīdināšanas un vadības sistēmu AWACS, kuru izgudrojis neviens cits kā latvietis Konstantīns Počs, kura vārdu tomēr diez vai Latvijā plašāk zina. Šī lidmašīna, kas minūtē spēj nolidot apmēram 40 km, pārsteidz tāpat kā ģenerālis Seins. Tās iekšpuse izskatās absolūti arhaiska. Mums saka — dažus sektorus lielā gaisa putna salonā atsevišķos rakursos fotografēt nedrīkst. Lielākoties tos, kur atrodas pultis ar mazliet veclaicīgiem monitoriem un mazliet komiskām klaviatūrām. Tās esot radītas tajos laikos, kad datoru ēra vēl tikai iesākās un neviens nebija izdomājis, kā ērtāk izvietot burtus. Uz šīm klaviatūrām burti ir izvietoti alfabēta kārtībā, un veiklu apiešanos ar tām (vai kāds uz tām raksta vēstules?) apgūt neesot tik viegli. Toties pašās pultīs atrodas vismodernākās 21. gs. aviācijas un izlūkošanas iekārtas… Brīžiem šķiet, ka tā ir tikai leģenda, un patiesībā mums rāda NATO muzeja eksponātu. Taču kad ātri pagūstam nofotografēt kārtējo AWACS, kas nosēžas Geilenkirhenes lidlaukā, gribot negribot ir jānodomā — NATO atvērtība, kas, protams, nav naivuļa vaļsirdība, nudien nebeidz pārsteigt.

Cilvēka faktors

Par flavour tomēr jādomā atkal un atkal. Vai žurnālistu pusdienas NATO galvenajā mītnē, kad NATO ģenerālsekretāra tagadējais runasvīrs (Spokesman) Džeimss Apaturai (James Appathurai) mums paziņo par sammitu Rīgā, būtu bijušas tik patīkamas, ja pretī nesēdētu agrākais ilggadējais NATO runasvīrs Strasbūras francūzis Fransuā Le Bleveneks, kurš zina gan mūsu džeza mūzikas labās tradīcijas, gan pazīst ģitāristu Aivaru Hermani un turpat pie pusdienu galda sāk plānot, vai izklaides programmā sammita ietvaros nevajadzētu sarīkot Brūsa Springstīna koncertu. Fransuā ir cilvēks, kurš tagad galvenokārt rūpējas par to, lai dažādos NATO pasākumos tiktu nodrošināts sekmīgs žurnālistu darbs. Droši vien viņš to darīs arī Rīgas sammita laikā Arī pats Džeimss ir visai spilgta personībā. Šo savdabīgo kanādieti ar indieša vaibstiem nevar neievērot — dzīva mīmika, nostādīta balss, asa reakcija. Brīfingus viņš arī vada ar milzīgu azartu, pat atraktīvi, un, šķiet, preses pārstāvjiem strādāt ar viņu ir viegli un patīkami. Džeimss, izrādās, ir sajūsmā par to, ka daudzās jaunajās Eiropas Savienības valstīs, tostarp Latvijā, ir ļoti attīstītas IT — pat ievērojami augstākā līmenī nekā “vecajā” Eiropā. Cerams, ka tā viņam šķitīs arī Rīgā, jo mums savukārt likās pārsteidzoši, ka jau ļoti īsu brīdi pēc politiķu uzstāšanās preses centrs varēja piedāvāt ne vien izdrukas ar runu tekstiem, bet arī audiokasetes ar to ierakstiem neierobežotā daudzumā. Varbūt mēs piedāvāsim minidiskus?

Jā, gaisotni iezīmē ne tikai starpvalstu politika, bet arī personības. Holandietis Jāps Hops van Shēfers par NATO ģenerālsekretāru kļuva 2003. gada septembrī. Ir vērts atcerēties, ka jau tolaik viņš tika raksturots kā politiķis, kas spēj staigāt pa stingri novilktu virvi. Uz viņu lika cerības kā uz tādu alianses vadītāju, kurš palīdzēs mazināt saspīlējumu starp ASV un vairākām Eiropas valdībām, ieskaitot Vāciju, Franciju un Beļģiju, kuras iebilda pret ASV vadīto karu Irākā. Šķiet, tas viņam izdodas pietiekami labi. Savulaik ir tikusi pieminēta arī Shēfera asā mēle un spēja rīkoties krasi, ja tas nepieciešams. NATO valstu ārlietu ministru sanāksmē Briselē bija interesanti vērot, ka šo īpašību ģenerālsekretārs, šķiet, spējis saglabāt joprojām. Kad galvenās mītnes vestibilā pulciņš žurnālistu un citu interesentu jau labu brīdi gaidīja Krievijas un NATO attiecībām veltītās fotoizstādes atklāšanu un tai veltītās Shēfera un Lavrova uzrunas, kas kavējās oficiālo tikšanos dēļ, varēja novērot īsu, bet amizantu epizodi. Pirmais runāja Shēfers, tad bez nevienas pieklājības frāzes angļu vai franču valodā, kas ir NATO darba valodas, savu uzrunu krieviski teica “partneris” Lavrovs. Shēfers savā ierastajā stājā — pa daļai iebāzis rokas žaketes kabatā —, ar gandrīz netveramu sarkasmu pateicās Krievijas ārlietu ministram par runu, sakot, ka pievienojas “ikvienam viņa teiktajam vārdam”. Lavrovs savu pozu bija spiests nogludināt, teju noglāstot Šhēfera roku un angliski nočukstot, ka viņš praktiski teicis to pašu, ko ģenerālsekretārs. Taču Shēfera diplomāta prasme ir nenoliedzama vai, lietojot viņa paša iemīļoto teicienu — “cristally clear” (skaidri redzama). Saka vēl, ka viņš mākot staigāt pa olu čaumalām un viņa iemīļotais sporta veids kādreiz bijis maratons.

Nedēļa par laipno un atsaucīgo uzņemšanu īpaši pateicas Latvijas pastāvīgās delegācijas NATO pārstāvei Ilzei Rassai.