Dace Balode

Solījumi pirms vēlēšanām ir viens no kutelīgākajiem jautājumiem politikā. No vienas puses – jānāk klajā ar savām idejām, apzinoties, ka nebūsi 100% uzvarētājs, lai tās visas pilnībā patiešām īstenotu (vismaz Latvijā nekad viena partija nav ieguvusi 51% Saeimā un bez koalīcijas ar citu nav veidojusi valdību). Taču tādas idejas visi pieprasa, un visi tās uztver kā solījumu.

No otras puses – par solījumiem visi ironizē, jo Latvijā neviens negrib politiķiem ticēt un vienmēr pārmet, ka sasolītais nav izpildīts (visbiežāk piepildījumam valdības darba cikls ir par īsu vai arī dzīves kvalitātes uzlabojums/pasliktinājums kļūst redzams tikai pēc ilgāka laika).

Nereti vēlētāju pieprasīto un politiķu doto solījumu spiediena dēļ rodas, piemēram, dažādas nekvalitatīvas vai pārmaksātas būves, jo tas jau sen zināms, ka parādīt tiltu vai ēku taču ir vislabākais veids, kā redzami apliecināt, ka kaut kādi solījumi tomēr ir turēti. Teiksim, savulaik līdz 6.Saeimas vēlēšanām premjers Māris Gailis steidza pabeigt Operas rekonstrukciju, bet viņa sievai tikmēr klusībā asiņoja sirds, jo elitārā arhitekte pamatoti uzskatīja, ka tas ir barbarisms Operas ēkai ielikt logus ar plastmasas vai kādiem tur rāmjiem, nevis īstus koka logus. Taču bija jāsteidzas un nauda beidzās. Vēl viens piemērs – jaunā Nacionālās bibliotēkas ēka, kuras reputāciju gandrīz līdz pamatiem sagrāva “oranžā valdība”, ambiciozi gribēdama būt tā, kas tautai uzdāvina Gaismas pili, bet vienlaikus nespēdama atturēties no savas leģendārās alkatības daudzmiljonu projektos savākt nevis “mēreni” 10%, bet grābt pilnām riekšavām, ko visi no malas labi sajūt.

Solījumi mēdz būt arī pavisam dīvaini, un tas vairāk attiecas uz atsevišķiem politiķiem, ne partijām kopumā. Piemēram, nesen televīzijā kāds SC deputāta kandidāts aizrautīgi skaidroja, ka vienīgais veids, kā politiķi beidzot var atgūt 20 gadu garumā zaudēto uzticību un kā var uzbūvēt tiltu starp tautu un varu, ir indeksēt pensijas. Par 5 latiem. Skaists solījums. Cits deputātu kandidāts – ļoti liels patriots un nacionālis – pēc ievēlēšanas Saeimā solīja lobēt dažādu nozaru asociācijas. Tad tās varēšot apgūt austrumu un rietumu tirgus. Līdz šim par savu starptautiskā lobista talantu viņš nevienam nebija ļāvis nojaust.

Varu teikt atklāti – solīt vēlētājiem, ka tu viens, bez saiknes ar citiem kaut ko lielu Saeimā sasniegsi, manuprāt, nav godīgi. No tāda viedokļa visgodīgāk ir turēties pie solījumiem, kas iekļauti tavas partijas programmā, kas tomēr ir pārdomāta, diskutēta, izstrādāta lietpratēju kopīgā darbā. Ja šos solījumus daudzmaz izdodas izpildīt, tad ari atsevišķu cilvēku padarītais nebūs sīks.

Uzskatu, ka Saeimā vienmēr jārēķinās ar liela mēroga darbiem – likumi netiek rakstīti vienai dienai, un tie nerisina viena cilvēka problēmas. Varbūt pareizāk, kandidējot uz Saeimu, būtu solīt, ka turēsi vaļā acis, lai kāds nepagūst likumā iebalsot ko apšaubāmu. Būtu jāsola, ka pratīsi redzēt procesus kopumā kā no helikoptera – nenolaižoties ne par zemu, ne par augstu. Un ka būs kāda joma, kurā tu kā likumdevējs kļūsi par īpašu zinātāju, jo tādam politiķim ar solījumu sacerēšanu vairs nebūs jāmokās. Viņam ticēs tāpat.