Dace Balode

Krievija ar dažādu “humanitāro” projektu palīdzību, tajā skaitā Krievijas “tautiešu” kustību, cenšas ietekmēt tās kaimiņvalstu uzvedību, un Latvijas politiķiem uz to būtu jāreaģē, saka Austrumeiropas politikas pētījumu centra (APPC) izpilddirektors ANDIS KUDORS. Nesen APPC kopā ar citvalstu kolēģiem pabeiguši jaunu pētījumu “Krievijas ārpolitikas “humanitārā dimensija” Gruzijā, Moldovā, Ukrainā un Baltijas valstīs”.

A. Kudors: – Pētījumam par pamatu ņēmām vienu no Krievijas ārpolitikas dokumentiem – Krievijas 2007. gada ārpolitikas apskatu. Kādā tikšanās reizē ar Putinu Krievijas diplomāti izteikušies, ka viņiem trūkstot praktisku vadlīniju, kā darboties ārpolitikā, līdz ar to pēc Putina rīkojuma tika sastādīts šis dokuments. Tajā īpaši izcelts ārpolitikas humānais virziens un četri tā apakšvirzieni – Krievijas darbība cilvēktiesību jomā ārvalstīs, Krievijas ārpolitika “tautiešu” jautājumā, konsulārie jautājumi, sadarbība kultūras un izglītības jomā. To, kā šie virzieni īstenoti, mēs aplūkojām pētījumā. Papildus apskatījām arī vēl vienu aspektu: Krievijas mediju darbību katrā no sešām minētajām valstīm.

Krievija jau vairākus gadus savu ārpolitisko mērķu un tagad arī “humanitārā virziena” īstenošanai izmanto “maigo varu”, kur noteicoša ir kādas valsts kultūras, ideju, vērtību pievilcība, kā arī ārpolitikas leģitimitāte. Rietumu izpratnē “maigajā varā” valsts politiskā spice īpašu lomu pat nedrīkst spēlēt, jo: vai nu kādai kultūrai tās kaimiņvalstu iedzīvotāju acīs piemīt pievilcība, vai ne. Krievijas “maigajā varā” jūtams uzstādījums, ka vara, ko rada kultūras pievilcība, jāveicina un jāizmanto, lai ietekmētu kaimiņvalsts lēmumus, protams, par labu Krievijai. Tomēr Krievija ar vienu roku cenšas veidot šo kultūras pievilcību, bet ar otru tikām šo pievilcību nodzēš, piemēram, ar bruņotu intervenci Gruzijā.

Pētījumā secinājām, ka Krievijas taktika noteiktos jautājumos vairākās valstīs ir līdzīga, piemēram, Latvijā un Igaunijā – Krievijas “tautiešu” politikā, kultūras jautājumos, izglītībā un citur. Moldovā un Gruzijā, kur ir separātiskie reģioni, Krievija izmanto šo kārti un šajās valstīs neļauj pietiekami darboties starptautiskajiem spēkiem. Ukrainā viens no svarīgiem faktoriem ir gan “tautiešu” politika, gan Maskavas patriarhāta aktivitātes, kurš par savu misiju uzskata “tautiešu” konsolidāciju visā pasaulē. Protams, Kijevas patriarhātam tas nav pieņemami. Arī Krievijas pareizticīgo baznīcai ir nozīmīga loma šā humānā virziena īstenošanā. Nesen Krievijas pareizticīgo baznīcas galva Kirils izteicās, ka citu valstu robežas sadalot “krievu pasaules zemes”… Tā kā arī te parādās nelabvēlīgas tendences attiecībā pret tām valstīm, kas bijušas cariskās Krievijas sastāvā.

– Virsmērķis – kļūt par reģionālo varu. Pēc tam – par globālo varu. Bet, lai kļūtu par globālo varu, vispirms ir jākļūst par reģionālo varu. Krievijā nostalģija pēc PSRS laikiem joprojām ir jūtama, un Krievija gribētu spēlēt globālas varas lomu. Pēc 2004. un 2005. gada Krievija sāka uztraukties, ka “krāsaino revolūciju vilnis” var atvelties arī līdz Maskavai. Lai to nepieļautu, kā šīs lielākās Krievijas ārpolitikas sastāvdaļa tika aktivizēta Krievijas “tautiešu” politika – ar nevalstisko organizāciju iesaisti, ar identitātes un ideoloģijas meklējumiem. Mērķi ir dažādi: uzrunāt gan tā sauktos krievvalodīgos, gan valstu elites.

– Aukstā kara laikā Rietumiem bija skaidrība par to, ko propagandas jomā dara PSRS, un Rietumi tai sekoja līdzi, deva pretuzbrukumus. Tagad Rietumi nepievērš Krievijas kaimiņvalstīm tik lielu uzmanību un mēs – Austrumeiropas valstis – to izjūtam visvairāk, jo esam pie “uguns līnijas”. Joprojām notiek cīņa par cilvēku sirdīm un prātiem.

Latvijā valstiskā līmenī ārpolitikas kursa maiņa nav notikusi. Lai gan tādi centieni ir… Šajā sakarā interesantas būs nākamās Saeimas vēlēšanas, būs arī interesanti redzēt, kas notiks, ja “Saskaņas centrs” gadījumā iekļūs valdībā.

Tomēr Latvija joprojām ir ES un NATO dalībvalsts, un Latvijas drošībai tas joprojām ir garants. Tomēr tieši tāpēc Krievija te vēlas nostiprināties, lai ar Latvijas starpniecību mēģinātu ietekmēt noteiktus procesus ES un NATO. Lai gan Latvija šajās organizācijās nav nozīmīgākais spēlētājs, tomēr zināma ietekme tai ir. Bet, ja uz Latviju sāks krist aizdomas, ka tā nonākusi pārāk lielā Krievijas ietekmē, NATO uz to būs jāreaģē. Visdrīzāk – ierobežojot Latvijas lomu NATO. Risks ir, ka Latvija var pārvērsties par Krievijas interešu lobiju ES un par apšaubāmu dalībnieku NATO, kuram negribēs uzticēt jūtīgāku informāciju. Tāpēc politiķiem būtu drošāk jānosauc lietas īstajos vārdos.

– Tieši tā! Viens no šā pētījuma mērķiem ir palīdzēt politiķiem ar argumentāciju, tāpēc politiķus un ārvalstu vēstniekus Latvijā centīsimies iepazīstināt ar šo pētījumu. Politiķiem ir jāapzinās, kādi ir riski, ja Latvija turpinās klusēt.

Latvijas valsts reaģē bieži vien pārāk kautrīgi. Pieredzējām, ka Jakovs Pliners Latvijas jauniešiem izplatīja kompaktdiskus par Latvijas vēsturi, kuri atbilda Kremļa specifiskajai Otrā pasaules kara vēstures interpretācijai. To izdošanu finansēja Krievijas varai pietuvinātais fonds “Russkij mir” (“Krievu pasaule”), kas saņem naudu no Krievijas valsts. Saprotams, politiķiem nevajag vienmēr meklēt konfliktu, dažkārt kādām brāzmām jāļauj paiet garām. Bet, kopš Krievijas ārpolitiku sākām pētīt 2006. gadā, redzam, ka šīs tendences no Krievijas nemazinās. Pat pēc tam, kad Latvija noslēdza robežlīgumu ar Krieviju, šī politizētā “tautiešu” tiesību aizstāvība nav mazinājusies. Krievijas medijos gan ir gājusi mazumā negatīvā retorika par Latviju. Bet tas vēl nav viss ārpolitikas “humanitārā virziena” spektrs.

Latvijas politiķiem un ārpolitikas veidotājiem jāsaprot, ka Krievijas “maigās varas” projekti nav nekas netīšs, nejaušs, bet gan ilgtermiņa projekts, kas nebeigsies ne rīt, ne parīt. Krievija ir liela valsts un Latviju varētu ietekmēt arī netīši, kaut vai tāpēc, ka krieviski runā un saprot arī ievērojams skaits Latvijas iedzīvotāju. Bet, analizējot norises, saprotams, ka Krievija nebūt nav neitrāls vērotājs šajos procesos. Krievijā, pirmkārt, ir noteiktas idejas, kā šo “maigo varu” īstenot, otrkārt, tās iekļautas politikas dokumentos, izskan augstākā līmeņa politiķu runās. Redzam, kā tās tiek īstenotas. Zināmā mērā tas notiek ar 2007. gadā izveidotā fonda “Russkij mir” starpniecību.

No fonda “Russkij mir” un Krievijas vēstniecības Latvijā vairākas vietējās krievvalodīgo nevalstiskās organizācijas ir saņēmušas finansējumu. Piemēram, Ždanokas veidotā Cilvēktiesību komiteja un Latvijas krievu mācībvalodas skolu atbalsta asociācija savulaik ir dabūjušas finansiālu atbalstu no Krievijas vēstniecības. Tas nav pretlikumīgi, jo likums tikai partijām aizliedz saņemt finansējumu no ārvalstīm. Problēmas rodas tāpēc, ka tajās darbojas noteikti politiķi, kas, piedaloties Krievijas finansētajos projektos, gūst popularitāti Latvijā. Nevalstiskās organizācijas ir veikls veids, kā šo nosacījumu apiet, un uz to ir jābūt politiskai reakcijai.

Reakcijas trūkumu var izskaidrot arī ar Latvijas politiķu lēnīgo latvisko mentalitāti, piesardzību. Bet jāņem vērā arī tas, ka Krievija strādā ar Latvijas politisko eliti… Šrēderizācijas process vēl var nest kādus augļus…

– Uz to Krievija iet un ies. Ekonomiskās ietekmēšanas līdzekļu lietošana pret Latviju no Krievijas puses tikai augs. It kā aizstāvot “tautiešus”, var pieaugt arī dažādu sūdzību skaits cilvēktiesību un starptautiskajās organizācijās.

– “Krievu pasaules” koncepts iegāja apritē 2001. gadā pēc Putina runas Krievijas “tautiešu” kongresā. Kad viņš uzsvēra, ka “krievu pasaules” ideja iet pāri Krievijas robežām un ir plašāka par krievu etnosa robežām. “Krievu pasaules” ideja cieši saistīta ar Krievijas “tautiešu” kustību. “Tautiešu” misija ir Krievijai palīdzēt ekonomiski, palīdzēt piesaistīt investīcijas, popularizēt Krievijas kultūras un ideju vērtību. Protams, tas ir politisks projekts. 2007. gadā tas minēts ārpolitikas apskatā, kur par “krievu pasauli” runāts kā par “civilizācijas fenomenu” un kultūru – kā ārpolitikas instrumentu. “Krievu pasaule” tiek veidota, radot un savā starpā, bet, galvenais – ar Maskavu kā centru savienojot krievvalodīgo saliņas visā pasaulē. Piemēram, viena šāda saliņa varētu būt “krievi Narvā”, cita “krievi Daugavpilī”, vēl kāds centrs ASV un tamlīdzīgi.

Krievija valodas un kultūras jautājumu saista ar politiskām prasībām. Saistībā ar valodu uzreiz tiek runāts par krievu valodas statusu Latvijā, par kultūras ietekmi. Un Latvijā nevajadzētu kautrēties par to runāt. Protams, tas nav viegli, jo šķiet: kurš nostāsies pret Puškinu? Bet jāapzinās, ka pašas Krievijas redzējumā tā nav tikai kultūra, ko tā plāno plūdināt Latvijā.

Krievija pēdējā laikā apzināti kultivē nostalģiju par PSRS. Nesen telekanālā “RTR Planeta” parādījies raidījums “Mūsu dzīves labākie gadi” – par PSRS laikiem. Piemēram, tur rāda Latvijā tolaik ražotos mikroautobusus. Izveidots arī telekanāls “Russkij mir”. Nostalģijas kultivēšana pēc PSRS notiek ar domu, ka varbūt nebūtu tik slikti to atjaunot – ja arī ne gluži tajā veidā, kādā tā pastāvēja, bet idejiski, ideoloģiski, kur Maskava ir centrs.

– Mūsu prognoze: ja Krievijai izdosies nostiprināt savu ietekmi Latvijā, tad pie sasniegtā tā neapstāsies. Te ir jāsaprot Krievijas politiskā mentalitāte: piekāpšanās ir nevis kompromiss, bet – vājuma pazīme, tāpēc – jāiet uz priekšu! Ja Krievija augs ekonomiski, tad turpināsies gan ieroču žvadzināšana, gan “maigās varas” projekti. Visi instrumenti tiks likti lietā, lai palielinātu savu ietekmi.

Tas nozīmē: Latvijai ir pasaulē jāmeklē sabiedrotie un jāatver viņiem acis attiecībā uz Krievijas ārpolitikas paņēmieniem un mērķiem. Būtu jācenšas koordinēt arī visu Baltijas valstu pūliņus.

Latvijā pavisam nopietni jāsāk domāt par ārvalstu ietekmju līdzsvarošanu. Ar Latvijas pieticīgajiem resursiem ir pagrūti nostāties pretī Krievijas “maigās varas” ietekmei. Cik telekanālus mēs varam izveidot, kas būtu konkurētspējīgi ar Krievijas telekanāliem? Tas nozīmē, ka Latvijā ir jāvelk iekšā Rietumi. Ja Krievijas kultūras un mediju klātbūtne ir par lielu, tad tai jārod līdzsvarojošs pretspēks. Jāpopularizē angļu valoda, tāpat citas rietumvalstu valodas. No Rietumu ietekmes nav jābaidās, jo to vērtības vairākumā gadījumu sakrīt ar Latvijas valsts izvēli.