Dace Balode

  • Twitter

Kā sagraut valsti. Alūzijas

Posted by Merkel uz 15 oktobrī, 2009

Šodien kāda vieda kundze gados man atsūtīja šos citātus.

Lielākā māksla ir salauzt pretinieku bez kara darbības. Tāpēc noārdiet visu labo un vērtīgo pretinieka valstī. Iesaistiet valdošās aprindas nelikumīgās darbībās, graujiet viņu pozīcijas un reputāciju, pakļaujiet publiskām ķengām pavalstnieku acīs. Izmantojiet sadarbību pat ar neliešiem. Visiem līdzekļiem traucējiet valdības darbībai. Izplatiet konfliktus un nesaskaņas pretinieka zemē. Sanaidojiet jaunatni ar vecākiem. Visiem iespējamiem līdzekļiem ārdiet ierīces, apgādi un kārtību (..). Diskreditējiet vecās tradīcijas un Dievus. Neskopojieties ar piedāvājumiem un dāvanām ziņu un to piegādātāju pirkšanai. Visur iefiltrējiet slepenos aģentus. Netaupiet naudu un solījumus, jo tie nes augstas dividendes
(Reinhards Selēns “Izlūkdienestu karš”, tulkots no vācu val.un izdots Maskavā 2004.g.)
Ķīniešu militārista papildinājums. Valstis tiek pakļautas 4 posmos: 1) degradācija (demoralizācija); 2) destabilizācija; 3) krīze; 4) normalizācija (valsts zaudē neatkarību).
(Sun-czi, 500 gadus pirms Kristus).

Lielākā māksla ir salauzt pretinieku bez kara darbības. Tāpēc noārdiet visu labo un vērtīgo pretinieka valstī. Iesaistiet valdošās aprindas nelikumīgās darbībās, graujiet viņu pozīcijas un reputāciju, pakļaujiet publiskām ķengām pavalstnieku acīs. Izmantojiet sadarbību pat ar neliešiem. Visiem līdzekļiem traucējiet valdības darbībai. Izplatiet konfliktus un nesaskaņas pretinieka zemē. Sanaidojiet jaunatni ar vecākiem. Visiem iespējamiem līdzekļiem ārdiet ierīces, apgādi un kārtību (..). Diskreditējiet vecās tradīcijas un Dievus. Neskopojieties ar piedāvājumiem un dāvanām ziņu un to piegādātāju pirkšanai. Visur iefiltrējiet slepenos aģentus. Netaupiet naudu un solījumus, jo tie nes augstas dividendes

(Reinhards Selēns “Izlūkdienestu karš”, tulkots no vācu val.un izdots Maskavā 2004.g.)

Ķīniešu militārista papildinājums. Valstis tiek pakļautas 4 posmos: 1) degradācija (demoralizācija); 2) destabilizācija; 3) krīze; 4) normalizācija (valsts zaudē neatkarību).

(Sun-czi, 500 gadus pirms Kristus).

Posted in Vara | Leave a Comment »

Fenotipologs Marks Lučins par Šķēli

Posted by Merkel uz 13 oktobrī, 2009

Андрис Шкеле: кто-то за ним стоит
— Сам по себе большой бизнесмен из него не получится. Надо, чтобы кто-то помогал.
Стрессоустойчивость низкая. Надо беречь сердце и водкой не увлекаться. Делать что-то до конца и аккуратно ему трудно — с педантичностью проблемы. Обидчив и раним, болезненно относится к своему авторитету. Есть склонность к депрессии.
Говорите, серый кардинал Латвии? Тут надо смотреть, кто за ним стоит. Он часто за границу ездит? По-моему, он, скорее всего, посредник.

Андрис Шкеле: кто-то за ним стоит

— Сам по себе большой бизнесмен из него не получится. Надо, чтобы кто-то помогал.

Стрессоустойчивость низкая. Надо беречь сердце и водкой не увлекаться. Делать что-то до конца и аккуратно ему трудно — с педантичностью проблемы. Обидчив и раним, болезненно относится к своему авторитету. Есть склонность к депрессии.

Говорите, серый кардинал Латвии? Тут надо смотреть, кто за ним стоит. Он часто за границу ездит? По-моему, он, скорее всего, посредник.

15.11.2007 – LAIKRAKSTS “SUBBOTA” (LATVIJA) 08.11.2007 PAR FENOTIPOLOĢIJU.

Posted in Vara | Leave a Comment »

Krievija atpakaļ uz ļeņinisko režīmu?

Posted by Merkel uz 12 oktobrī, 2009

Militārās stratēģijas analītiķa amerikāņa Stīvena Blanka (Stephen Blank) raksts par Krievijas jauno aizsardzības likumu un militāro iejaukšanos NVS.

Cita starpā viņš raksta: “Galu galā tātad, šis likums ir vēl viens solis procesā, kas apvieno valsts (Krievijas) atbalstītu militārismu ar pieaugošo diktatorisko varu, t.i., uz režīmu, kas, kā teica  Leņins, nav atbildīgs neviena priekšā, un kam tiek garantētas spējas izmantot varu bez kādiem legāliem vai  iestāžu ierobežojumiem pašu majās vai ārzemēs.”

Viss raksts: http://www.cacianalyst.org/?q=node/5185

Posted in Aizsardzība | Leave a Comment »

Задача учений в Беларуси: бросок русских танков к Калининграду через Литву

Posted by Merkel uz 2 oktobrī, 2009

Задача учений в Беларуси: бросок русских танков к Калининграду через Литву
Сенсацией стало предание огласке одной из задач российско-белорусских военных учений, прошедших в сентябре в Беларуси.
29 сентября на Обуз-Лесновском полигоне под Барановичами «совместная российско-белорусская группировка успешно разгромила условного агрессора и перешла в контрнаступление». Как пишет политолог Александр Класковский на сайте «Белорусские новости», мало того, что гипотетические танки НАТО на Москву не прошли, так еще и Т-72 союзников двинулись на Запад.
По мнению минского военного аналитика Александра Алесина, цель контрудара согласно сценарию этих учений, имитирующих конфликт с НАТО, — прорваться на выручку «блокадному Калининграду», а затем занять балтийский плацдарм.
«Так что, танки на Москву не прошли?», — спросили у военного аналитика. «Нет, более того, – ответил Алесин. – Наши танки пошли на Балтию».
В интервью «Нашай Ніве» Алесин напомнил: российские стратеги называют Беларусь «петлей на шее Балтии». Белорусско-российские масштабные военные «игры» моделируют гипотетический конфликт с НАТО. По мнению Алесина, апофеоз маневров – контрудар по условному противнику. Армия, согласно сценарию, получает задание прорваться на помощь «блокадному Калининграду», а затем овладеть балтийским плацдармом (куда западный противник мог бы перебросить свои силы).
Неслучайно Медведев накануне визита в Беларусь наблюдал за высадкой морского десанта в Калининградской области. Там он подчеркнул: наши маневры исключительно оборонительные. Но в Вильнюсе, Риге, Таллинне, Варшаве понимают мессидж Кремля: если что – мало не покажется.
«Цели учений — прежде всего политические», — убежден Алесин. По его мнению, Кремль таким образом демонстрирует мускулы в первую очередь странам Балтии и Польше — «задиристым» в смысле отношений с Москвой новобранцам Североатлантического альянса.
Эксперт не сомневается, что под маркой учений Лукашенко попытается выбить у Москвы экономические преференции.

Сенсацией стало предание огласке одной из задач российско-белорусских военных учений, прошедших в сентябре в Беларуси.

29 сентября на Обуз-Лесновском полигоне под Барановичами «совместная российско-белорусская группировка успешно разгромила условного агрессора и перешла в контрнаступление». Как пишет политолог Александр Класковский на сайте «Белорусские новости», мало того, что гипотетические танки НАТО на Москву не прошли, так еще и Т-72 союзников двинулись на Запад. Lasīt pārējo šī ieraksta daļu »

Posted in Aizsardzība | Leave a Comment »

“Militārais apskats”: Karš ir un paliek starptautiskās politikas neatņemama sastāvdaļa!

Posted by Merkel uz 12 jūlijā, 2009

Latvija mainīgā drošības vidē
Saruna ar Latvijas Republikas
aizsardzības ministra padomnieku
nacionālās drošības jautājumos
un biroja vadītāju Airi Rikveili
par mūsdienu pasauli un Latvijas vietu tajā

Latvija mainīgā drošības vidē

Saruna ar Latvijas Republikas aizsardzības ministra padomnieku nacionālās drošības jautājumos un biroja vadītāju Airi Rikveili par mūsdienu pasauli un Latvijas vietu tajā

Latvijas_drosiba_MILITARAIS APSKATS

Posted in Aizsardzība | Leave a Comment »

UMAIR HAQUE: The Generation M Manifesto

Posted by Merkel uz 10 jūlijā, 2009

Dear Old People Who Run the World,
My generation would like to break up with you.
Everyday, I see a widening gap in how you and we understand the world — and what we want from it. I think we have irreconcilable differences.
You wanted big, fat, lazy “business.” We want small, responsive, micro-scale commerce.
You turned politics into a dirty word. We want authentic, deep democracy — everywhere.
You wanted financial fundamentalism. We want an economics that makes sense for people — not just banks.
You wanted shareholder value — built by tough-guy CEOs. We want real value, built by people with character, dignity, and courage.
You wanted an invisible hand — it became a digital hand. Today’s markets are those where the majority of trades are done literally robotically. We want a visible handshake: to trust and to be trusted.
You wanted growth — faster. We want to slow down — so we can become better.
You didn’t care which communities were capsized, or which lives were sunk. We want a rising tide that lifts all boats.
You wanted to biggie size life: McMansions, Hummers, and McFood. We want to humanize life.
You wanted exurbs, sprawl, and gated anti-communities. We want a society built on authentic community.
You wanted more money, credit and leverage — to consume ravenously. We want to be great at doing stuff thatmatters.
You sacrificed the meaningful for the material: you sold out the very things that made us great for trivial gewgaws, trinkets, and gadgets. We’re not for sale: we’re learning to once again do what is meaningful.
There’s a tectonic shift rocking the social, political, and economic landscape. The last two points above are what express it most concisely. I hate labels, but I’m going to employ a flawed, imperfect one: Generation “M.”
What do the “M”s in Generation M stand for? The first is for a movement. It’s a little bit about age — but mostly about a growing number of people who are acting very differently. They are doing meaningful stuff that matters the most. Those are the second, third, and fourth “M”s.
Gen M is about passion, responsibility, authenticity, and challenging yesterday’s way of everything. Everywhere I look, I see an explosion of Gen M businesses, NGOs, open-source communities, local initiatives, government. Who’s Gen M?Obama, kind of. Larry and Sergey. The Threadless, Etsy, and Flickr guys. Ev, Biz and the Twitter crew. Tehran 2.0. The folks at Kiva, Talking Points Memo, and FindtheFarmer. Shigeru Miyamoto, Steve Jobs, Muhammad Yunus, and Jeff Sachs are like the grandpas of Gen M. There are tons where these innovators came from.
Gen M isn’t just kind of awesome — it’s vitally necessary. If you think the “M”s sound idealistic, think again.
The great crisis isn’t going away, changing, or “morphing.” It’s the same old crisis — and it’s growing.
You’ve failed to recognize it for what it really is. It is, as I’ve repeatedly pointed out, in our institutions: the rules by which our economy is organized.
But they’re your institutions, not ours. You made them — and they’re broken. Here’s what I mean:
“… For example, the auto industry has cut back production so far that inventories have begun to shrink — even in the face of historically weak demand for motor vehicles. As the economy stabilizes, just slowing the pace of this inventory shrinkage will boost gross domestic product, or GDP, which is the nation’s total output of goods and services.”
Clearing the backlog of SUVs built on 30-year-old technology is going to pump up GDP? So what? There couldn’t be a clearer example of why GDP is a totally flawed concept, an obsolete institution. We don’t need more land yachts clogging our roads: we need a 21st Century auto industry.
I was (kind of) kidding about seceding before. Here’s what it looks like to me: every generation has a challenge, and this, I think, is ours: to foot the bill for yesterday’s profligacy — and to create, instead, an authentically, sustainably shared prosperity.
Anyone — young or old — can answer it. Generation M is more about what you do and who you are than when you were born. So the question is this: do you still belong to the 20th century – or the 21st?
Love,
Umair and the Edge Economy Community
PS – Fire away in the comments with thoughts, questions, or — because I’ve left a ton of awesomeness out of this post — more examples of Gen M people and organizations.

Dear Old People Who Run the World,

My generation would like to break up with you.

Everyday, I see a widening gap in how you and we understand the world — and what we want from it. I think we have irreconcilable differences.

You wanted big, fat, lazy “business.” We want small, responsive, micro-scale commerce.

You turned politics into a dirty word. We want authentic, deep democracy — everywhere. Lasīt pārējo šī ieraksta daļu »

Posted in Izlasi | Leave a Comment »

VDK ģenerāļa grāmata — bez devītā viļņa

Posted by Merkel uz 27 janvārī, 2007

Decembra vidū nāca klajā grāmata Čekas ģenerāļa piezīmes, ko sarakstījis pēdējais Latvijas PSR VDK priekšsēdētājs Edmunds Johansons. Gan pati grāmata, gan saruna ar tās autoru raisa nopietnas pārdomas par to, kāpēc savulaik čeka varēja būt tik visvarena un cik bīstamas ir bailes un kolaboracionisms. Lasīt pārējo šī ieraksta daļu »

Posted in Mani raksti žurnālā Nedēļa | Leave a Comment »

Visi pie urnām jeb ko sola politiskie lozungi

Posted by Merkel uz 27 augustā, 2006

Lai gan latentā vēlēšanu kampaņa norisinās jau ļoti sen, tomēr reklāmas plakātu, TV klipu un radio džinglu bums vēl tikai priekšā. Īpašu vietu šajos reklāmas materiālos ieņems politiskie lozungi. Jautājums — kā tie rodas, ko no tiem var noprast un vai tiem jātic?
Bija laiki, kad politiskiem lozungiem Latvijā reti kurš ticēja. Jo cik ilgi var ticēt lozungam “Komunisms — cilvēces nākotne”, ja komunisms kā nepienāk, tā nepienāk. Vai arī, ko izsaka sauklis “Visu zemju proletārieši, savienojieties!”, ja cilvēks nevienu citu zemi, izņemot PSRS, nav redzējis? Tad laiki mainījās. Globalizācija, kas izrādījās patiesā cilvēces nākotne, apvienoja nevis proletāriešus, bet drīzāk kapitālistus, savukārt mūsu ticība lozungiem nez kādēļ pieauga. Ja runājam nopietni, viens no galvenajiem politiska lozunga uzdevumiem, protams, ir izteikt uzdevumu vai mērķi, turklāt īsts lozungs vienmēr sevī ietver solījumu. Tieši tāpēc bez saukļa, devīzes jeb lozunga nav iedomājama neviena reklāmas kampaņa, vienalga — politiskā, preču vai pakalpojumu. Jautājums — vai lozungam vienmēr var ticēt un vai saņemtais atbilst solītajam?
Iet tur, kur sola atlaides
Šodien lozungi mūs pavada uz katra soļa — galvenokārt tie izskan komercreklāmās. Saukļu — talantīgu un netalantīgu — ir tik daudz, ka ilgāk par dažiem mēnešiem tos reti kāds atceras, varbūt tāpēc arī vairs nepievērš lielu uzmanību. Lai arī tie visi kaut ko sola, nav liela nelaime, ja solījums izrādījies tukšs. Galu galā viena veļaspulvera vietā vienmēr var nopirkt citu, un pat kreditējošo banku nomainīt nav tik liela problēma. Mazliet citādi vajadzētu būt ar politisko partiju saukļiem — kā nekā politiķi ar to palīdzību savās rokās iegūst varu valstī ja ne uz mūžu, tad vismaz uz četriem gadiem. Taču arī politiskā reklāma visbiežāk atgādina lielveikalu reklāmas — tā faktiski aprobežojas ar sava veida atlaižu vai izpārdošanu paziņojumiem, lai tikai pircējs/vēlētājs atnāk tajā konkrētajā dienā un izpērk/nobalso. To labi ilustrē fakts, ka tikai retajai no mūsu partijām ir savs pastāvīgs sauklis, kas raksturo tās lielos mērķus, uzdevumus un — kas svarīgi — identitāti ilgākā laika posmā. Parasti uz katrām vēlēšanām politiskie lozungi top no jauna — atbilstoši “pieprasījumam”, bet, kad neveicas, tad saka: “Nodominēja protesta balsojums.” Tas laikam nozīmē — aizgāja uz jaunu veikalu, jo vecajā zivis sāka smirdēt. Pret politiskajiem lozungiem tomēr nevajadzētu izturēties pavirši, patiesībā tos kādam ģimenē pat vajadzētu krāt. Lūk, pagājis gads kopš vēlēšanām, un mēs izvērtējam, vai tiešām esam sākuši dzīvot labāk — vai blaugznas pazudušas un smaganas veselākas.
Spēles ar valsti
Lai gan saukļus kā propagandas instrumentu pazīstam jau sen, savi — oriģināli, mūsdienīgi — latviešu politiskie lozungi ir samērā jauna parādība. Ja Atmodas laikā galvenie atslēgas vārdi tajos bija “brīvība un neatkarība”, pēc neatkarības atgūšanas nekas cits tikpat vienkāršs un spēcīgs faktiski nav formulēts. Lai gan visus cilvēkus kā jau cilvēkus ļoti interesē labklājība (un vēlākajos gados labklājības vārds bieži vien ticis iekļauts dažādu partiju saukļos — arī šajās vēlēšanās), tomēr šis nav tas vārds, kuram piemistu spilgti izteikta “smarža un garša”, un diez vai tas, iepīts lozungā, spēj aizraut vēlētājus. Ne velti lozungi ir propagandas sastāvdaļa, bet propaganda, kā zināms, operē ar monumentālām kategorijām — “dzīvību un nāvi”, “tumsu un gaismu” utt.
Pirmā spilgtā neatkarības laika parādība politisko lozungu un arī politisko kampaņu ziņā, nenoliedzami, bija pirmā t.s. Šķēles reklāma pirms 7. Saeimas vēlēšanām. Galvenokārt jau ar saukli “Mēs mīlam šo valsti”. Teiciens ātri vien folklorizējās, sāka kalpot par atskaites punktu ne vienā vien sabiedriskā diskusijā un patiesībā ne brīdi nav aizmirsies arī tagad, jo tas runāja par galveno — “dzīvību un nāvi”, “tumsu un gaismu”. Tieši tāpēc jo traģiskāk izskanēja “melnā” atbalss uz tik “balto” lozungu vēlāk: “Mēs nemīlam šo valsti, mēs mīlam šo zemi”. Traģiski, jo cilvēki ar to skaidri paziņoja, ka neasociē sevi nedz ar valsti, nedz to pārvaldošajiem politiķiem un bez šaubām ne ar Šķēli, kura “darīšanas ar valsti” ir šā politiķa vājākais punkts. Skumji tas ir arī tāpēc, ka minētais lozungs varēja kļūt ne vien par pastāvīgu Tautas partijas devīzi, bet par vārdiem, ko nebūtu kauns ierakstīt pat valsts ģerbonī un kas, neslēpsim, daudzkārt atkārtoti (kā jau reklāmas principi to paredz), iespējams, tiešām būtu varējuši mainīt cilvēku attieksmi pret savu valsti (tas būtu ievērojami uzlabojis gan mūsu materiālo, gan garīgo labklājību).
Pēc tam dzīve ieviesa savas korekcijas un par diezgan atzītu, lai arī ne skaļi populāru lozungu kļuva “Jaunā laika” lietotais “Gods kalpot Latvijai”, kas gan, šķiet, ir pārņemta, nevis jaunradīta devīze, turklāt tā lieliski palīdz izvairīties no dilemmas, vai valsts ir laba vai nav. Sekoja arī reklāmista Ērika Stendzenieka visai emocionālie un reizē smalki izskaitļotie reklāmas klipi, kas 8. Saeimā veiksmīgi ieveda Latvijas Pirmo partiju, bet liekas, ka šīs reklāmas nepiepildītais solījums visvairāk trāpīja pašam tās autoram — tagad viņš sasniedzis jau tādas angažētības līmeni, kāds pat visradošākajam cilvēkam var noliekt plecus.
9. Saeimas vēlēšanas ir atnākušas ar jauniem saukļiem. Kurš no tiem satur solījumu, ko vēlētāji gaida visvairāk, nezina neviens, jo citādi visi lozungi skanētu vienādi. Kā redzams apkopotajā informācijā, partiju izvēlētie saukļi skan pietiekami atšķirīgi, un tagad tikai vēlētāju ziņā ir tos novērtēt un ticēt tiem vai arī ne. Gribētos tikai vienu: lai taisnība neizrādītos kādam citam lozungam, kas savulaik uzpūsts ar baloniņu uz kāda tilta — “Ja vēlēšanas kaut ko mainītu, tās aizliegtu”.
Jaunais laiks
Partijas lozungs: Gods kalpot Latvijai!
8. Saeima: Gods kalpot Latvijai!
Pašvaldību vēlēšanas: Tas Jaunais laiks, kas šalkās trīs, tas nenāks, ja ļaudis to nevedīs!
9. Saeima: Labklājību godīgā Latvijā!
Tautas partija
Partijas lozungs: nav.
7. Saeima: Mēs mīlam šo valsti!
8. Saeima: Komanda. Veselība. Alga. Nodokļi.
Pašvaldību vēlēšanas: Kopā mēs varam vairāk!
9. Saeima: Balso par tiem, kas strādā! Izglītība. Reģioni. Rūpniecība.
Pirmā partija
Partijas lozungs: Vīrs un vārds!
8. Saeima: Vīrs un vārds!
Pašvaldību vēlēšanas: Pirmie!
9. Saeima (kopā ar LC): Laiki mainās, darbi paliek.
ZZS
Partijas lozungs: Es gribu dzīvot Latvijā.
8. Saeima: Es gribu dzīvot Latvijā.
9. Saeima: Dzīvot plaukstošā Latvijā!
TB/LNNK
Partijas lozungs: nav.
8. Saeima: Valsts kalpos cilvēkam.
9. Saeima: nav zināms.
LSDSP
Partijas lozungs: nav.
8. Saeima: Kopā mums izdosies!
Pašvaldību vēlēšanas: Turpināsim kopā!
9. Saeima: Šeit un tagad!
Saskaņas centrs
Partijas lozungs: nav.
9. Saeima: Uz mums var paļauties!
Īso partijas programmu noslēdz sauklis: Neizvēlies citu valsti. Izvēlies citu Latviju!

Lai gan latentā vēlēšanu kampaņa norisinās jau ļoti sen, tomēr reklāmas plakātu, TV klipu un radio džinglu bums vēl tikai priekšā. Īpašu vietu šajos reklāmas materiālos ieņems politiskie lozungi. Jautājums — kā tie rodas, ko no tiem var noprast un vai tiem jātic? Lasīt pārējo šī ieraksta daļu »

Posted in Mani raksti žurnālā Nedēļa | Leave a Comment »

Garša — laba, piegarša — amerikāniski krieviska jeb NATO tuvplānā 2.daļa

Posted by Merkel uz 16 janvārī, 2006

Nedēļa jau rakstīja par to, ka NATO pašlaik piedzīvo ievērojamas pārmaiņas — gan tāpēc, ka organizācija kļuvusi daudz lielāka, gan tāpēc, ka uzņemas jaunu lomu — vairāk politisku nekā militāru. Bet kāds NATO izskatās tuvplānā? Lasīt pārējo šī ieraksta daļu »

Posted in Aizsardzība, Mani raksti žurnālā Nedēļa | Leave a Comment »

NATO – kareivis vai glābšanas dienests 1.daļa

Posted by Merkel uz 24 decembrī, 2005

Pagājis tikai nedaudz vairāk par pusotru gadu kopš Latvijas iestāšanās NATO, un mēs jau zinām — nākamais NATO sammits jeb galotņu tikšanās notiks Rīgā 2006. gada novembrī. Sammits turpinās t. s. NATO transformācijas procesu, un mums būtu svarīgi saprast, kādā virzienā šī transformācija notiks.
Lai arī atbalsts Latvijas dalībai NATO mūsu sabiedrībā vienmēr ir bijis visai augsts (vidēji ap 60% vai vismaz puse iedzīvotāju dažādos laikposmos to vērtējuši pozitīvi), drīz pēc iestāšanās daudzi jautāja — vai šī politiskā un militārā organizācijā šodien ir tāda, kādu mēs iztēlojāmies un vai tā ir īstā drošības struktūra, kas varēs mūs pasargāt. Viens no iemesliem šīm bažām bija tas, ka NATO pēdējos gados veido šķietami aktīvu dialogu ar Krieviju — valsti, no kuras iespējamās ofensīvas mēs, būsim atklāti, tieši gribējām justies pasargāti. Paļāvību mazina arī atskārsme, ka bez saviem trūkumiem nav gandrīz neviena liela mēroga starptautiska organizācija — ANO pārdzīvo krīzi un pat korupcijas kāzusus, visai raibās EDSO (aptuveni 60 dalībvalstis) konkrētā loma miera un drošības uzturēšanā īsti saprotama nav, Eiropas Padomē Krievija cenšas manipulēt gan ar tās amatpersonām, gan ar krievvalodīgo jautājuma “spīlēšanu” dienaskārtībā, Eiropas Savienība vēl kādu laiku cīnīsies ar t. s. konstitucionālo krīzi utt., u.t.jpr. NATO šajā pulciņā šķiet viskompaktākā, mobilākā un konkrētākā. Taču nu jau labu laiku Ziemeļatlantijas līguma organizācija publiski uzsver savu pārtapšanu un savā ziņā pat jaunas doktrīnas ieviešanu.
Kāds šis jaunais NATO būs, kurp dodas un vai šis ceļš būs labs arī mums? Nedēļa kaut daļēju atbildi uz šo jautājumu mēģināja noskaidrot, apmeklējot NATO galveno mītni Briselē, kā arī divas NATO t. s. bāzes — NATO Ziemeļeiropas spēku (AFNORTH) pavēlniecības bāzi Brunsumā, Nīderlandē, un NATO Agrīnās brīdināšanas spēku gaisā (NAEWF) Galvenās darbības bāzi Geilenkirhenē, Vācijā.
Kāpēc cits NATO?
Taisnību sakot, alianse ir citāda jau labu laiku. Par jaunas NATO misijas nepieciešamību tika runāts kopš Berlīnes mūra krišanas. To kā visai zīmīgu lūzuma punktu daudzi NATO cilvēki atceras arī vēl šodien — par to Nedēļa pārliecinājās vairākās sarunās. Debates par NATO citādo lomu no jauna saasinājās pēc 11. septembra, kad politiķi un eksperti strīdējās, vai tomēr atkal nevajadzētu aktivizēt militāro potenciālu un koncentrēties iespējamu militāru konfliktu risināšanai cīņā ar teroristiem (agrāk NATO galveno uzdevumu loks tika pakārtots triju veidu situācijām “krīzes, konflikta un pēckonflikta”), vai tomēr pareizāk būtu, ja alianse kļūs par sava veida starptautisko apdrošināšanas polisi un watcher jeb sargu tornī, kura funkcijas ir galvenokārt “profilaktiskas”. Pēdējos gados sarunas par jaunu NATO lomu, protams, nozīmē arī debates starp Ameriku un Eiropu, jo, kā minēts kādā no ekspertu diskusijām, “eiropieši baidās no tā, ka Amerika tos ievilks nevajadzīgā cīņā, bet amerikāņi baidās par to, ka eiropieši nevarēs vajadzīgo cīņu panest”. Nevar aizmirst arī to, ka nepieciešamība pēc NATO pārkārtošanās jeb politizēšanās savā ziņā izriet no paša paplašināšanās procesa (pašlaik NATO ir 26 sabiedrotie), kurā iekļaujas arī Latvija, un jaunu partnerattiecību veidošanas, piemēram, ar Ukrainu (NATO ir partnerattiecības ar 20 valstīm).
Panākumu kalngalā
Tagad virsroku ir guvusi “politizēšanās” doktrīna un pirmkārt par NATO tiek runāts kā par politisku un tikai tad militāru spēku. NATO bez kolektīvās aizsardzības ir uzņēmies virkni jaunu funkciju, piemēram, sniegt humanitāro palīdzību (NATO sniedz palīdzību pēc zemestrīces Pakistānā), uzturēt drošību globāla mēroga pasākumos (piemēram, olimpisko spēļu laikā, pāvesta bērēs), uzņemties krīžu menedžmentu (Darfūrā, Sudāna), nemaz nerunājot par operācijām Kosovā, Afganistānā u. tml. Situāciju loku, kurā organizācija šodien ir gatava darboties, raksturo trīs jauni atslēgvārdi “miers — krīze — konflikts”, ko attēlo kā asi, un visi spēki tiek veltīti tam, lai tālāk par krīzes robežu nobīde uz šīs ass nenotiktu. Tā sauktā 5. panta aktivizēšana (bruņots uzrukums vienam sabiedrotajam ir jāuzskata par uzbrukumu visiem), kas pirmo reizi NATO vēsturē tika realizēta pēc teroristu uzbrukuma Ņujorkai 2001. gadā, uz šīs ass atrodas konflikta zonā, tomēr arī tikai tad, ja reģionam pašu spēkiem konfliktu neizdodas novērst.
Jā, NATO ir kļuvis citādāks. Par to tika runāts gandrīz ikvienā brīfingā un preses konferencē arī nesen notikušajā NATO sabiedroto valstu ārlietu ministru sanāksmē Briselē (jauno sabiedroto valstu žurnālistu grupas sastāvā to apmeklēja arī Nedēļa). Kāds no NATO ierēdņiem šo alianses “jauno dzīvi” raksturoja šādiem vārdiem: “Ja NATO būtu biznesa kompānija, tā paziņotu, ka šobrīd atrodas panākumu kalngalā. Mums burtiski trūkst elpas, jo ir jāspēj piedalīties tik daudzās operācijās un veikt tādus uzdevumus, kādus līdz šim nebija nācies risināt.” Tas prasa pārkārtojumus ne vien politiskā, bet arī militārā aspektā, un burtiski — tam nepieciešams arī cits — papildu — aprīkojums. (Starp citu, tieši par militāro pilnveidošanos, tostarp aprīkojumu, paredzēts spriest Rīgas sammitā.)
“Dzīves fakti”
Pagaidām gan jāteic — neizskatās, ka šo pārmaiņu dēļ alianse būtu kļuvusi vājāka. Bažas rada jautājums, kāds NATO kļūs pēc gadiem 5–10, kad sabiedroto un partneru skaits būs sasniedzis, teiksim, EDSO apmērus. Vai tik daudzskaitlīga organizācija ar tik daudzveidīgām funkcijām nezaudēs vienu no savām galvenajām iezīmēm — spēju strauji un asi reaģēt tad, ja konflikts ir neizbēgams. Vai NATO no kareivja nebūs kļuvis par tādu kā pasaules “glābšanas dienestu”, kurš spēj gan bandītu arestēt, gan sniegt neatliekamo medicīnisko palīdzību, gan kaķīti nocelt no koka. Jautājumu par to, vai NATO transformācija nākotnē neapdraud pašu NATO būtību, tā sākotnējo sūtību, Nedēļa uzdeva NATO Politikas plānošanas, politisko attiecību un drošības politikas nodaļas vadītājam un NATO ģenerālsekretāra Shēfera runu rakstītājam Maiklam Rīlem (Michael Ruhle), kurš atzina, ka “par to tiešām ir zināmas bažas, taču jaunā situācija, kurā jādarbojas organizācijai, ir dzīves fakts. Pasaule šodien drošības ziņā izvirza prasību likt uzsvaru uz politiskiem, nevis militāriem uzdevumiem. Militārie risinājumi arvien vairāk aiziet pagātnē līdz ar aukstā kara beigām”. Rīle arī uzsver, ka NATO vairs nevar un arī nedarbojas kā solo spēlētājs drošības jautājumos un vairs nav fokusēts uz darbību tikai Eiropā, īpaši pēc 11. septembra. NATO savu mērķu īstenošanai izvirza priekšplānā sadarbību ar ES, ANO un arī nevalstiskajām organizācijām.
Te nu gan varētu iebilst, jo, kā nupat šajās dienās rakstīja vācu Die Welt, Eiropā aizvien jūtamāk tiek iezvanīta jauna — “aukstā miera” — ēra, un attiecības starp Rietumiem un Krieviju jo dienas, jo kļūst sliktākas. Viens no galvenajiem iemesliem ir tas, ka lielākā daļa bijušo Varšavas līguma valstu tagad ir iestājušās ES un no Krievijas ietekmes loka ir prom arī Ukraina, kas tuvākajā laikā kļūs par NATO partnervalsti. Krievija jūtas atstumta no Rietumu puses un tiek atgrūsta arvien tālāk uz Āziju. Par ne visai labvēlīgu klimata maiņu tikpat labi liecina nupat izskanējušais Krievijas Ārējās izlūkošanas dienesta šefa Sergeja Ļebedeva paziņojums (Rossijskaja gazeta), ka vairāku NVS valstu tuvināšanās NATO acīmredzot liks Krievijai pārskatīt “atsevišķus aspektus savu izlūku sadarbībā ar šo valstu specdienestiem”. Un ko tad, ja piepildīsies, teiksim, Marka Leonarda — Eiropas reformas centra ārpolitikas direktora — prognoze (The World in 2006), ka tuvākajās divās desmitgadēs var sagaidīt, ka no “Eiropas uz austrumiem drūmi pletīsies Krievija un Ķīna, kuras vienos autokrātiskie režīmi. .. Krievija centīsies apturēt eiropeisko vērtību izplatību, pretojoties Eirosfēras paplašināšanās tendencēm. .. Ķīna un Krievija (kopā ar Kazahstānu, Kirgizstānu, Tadžikistānu un Uzbekistānu) pārvērtīs Šanhajas Sadarbības organizāciju par sava veida represīvo režīmu anti-G7. Tāpat šīs valstis arī izmantos savas vietas multilaterālās institūcijās — palaikam manipulējot ar Eirosfēru, — lai turētu grožos Ameriku”.
Protams, ja tā būs, tad tas jau būs cits “dzīves fakts”, un var pieņemt, ka NATO uz to adekvāti reaģēs. Atbildot uz raksta sākumā izvirzīto jautājumu, vai jaunais NATO būs labs arī mums, gribas atbildēt apstiprinoši — protams! NATO ir daļa no tā sauktās Eirosfēras, un šī Eirosfēra, kā redzams, ir vienīga “zona”, kurā Latvijai ir jēga atrasties. NATO nav brīnumnūjiņa, tā ir kūja, kas atrodas mums blakus un var noderēt vajadzības gadījumā, un pagaidām šajā kūjā slēpjas tikpat ass zobens kā šķietami aklā un vecā vīra spieķī kinofilmā Zatoiči. Kareivis vēl ir dzīvs!
1.daļa

Quo vadis NATO? 

Pagājis tikai nedaudz vairāk par pusotru gadu kopš Latvijas iestāšanās NATO, un mēs jau zinām — nākamais NATO sammits jeb galotņu tikšanās notiks Rīgā 2006. gada novembrī. Sammits turpinās t. s. NATO transformācijas procesu, un mums būtu svarīgi saprast, kādā virzienā šī transformācija notiks. Lasīt pārējo šī ieraksta daļu »

Posted in Mani raksti žurnālā Nedēļa | Leave a Comment »

« Vecāki ieraksti
Nākamie ieraksti »